ALBUM REVIEWS

Mūzikas Saule Magazine Nr.2(102) 2020 (Riga, Latvia, July, 2020)

Latvijas džezfanka gupa Very Cool People spēj nodrošināt lielisku instrumentālo pavadījumu ballītei, kas nav paredzēta gulēšanai, un šoreiz šīs pārtijas vadītāji ir repojošie ansis un Edavārdi, kuri ar saviem miķiem neizskatās pēc žurnālistiem(pašus citējot), tāpat kā dziedošā Kristīne Prauliņa, kura lieliski iejutusies šajos spēles noteikumos. Šis ir 2019. gada Saulkrastu džeza festivāla dzīvais ierakst, kurā abi reperi izmanto gan jau pazīstamus savu dziesmu tekstus, nereti tos viegli un asprātīgi pārveidojot un pielāgojot gan situācijai, gan pašu tābrīža sajūtām, jo arī pavadījums un publikas reakcija notiek šeit un tagad. Gan jau kāds reālu karu un svilpojošas lodes šaipus ekrāna piedzīvojis cilvēks iebilstu, ka par šāvieniem nevar repot tik jautri un bezbēdīgi, bet galu galā to darījusī arī pasaulslavenā MIA hitā Paper Planes. Protams, karma ir muskulis, kas jākačā, kā tiek vēstīts kādā no dziesmām, un šo albumu klausoties, patiešām tas var notikt neatkaīgi no tā, vai esi kaut kur cilvēku pūlī, vai viens pats grozies savā krēslā, kura kājas agri vai vēlu salūzīs, bet nekas nav mūžīgs.
Uldis Rudaks (“Diena”): Izpildījums: 5/5 Baudījums: 4/5

Reiz sensenos laikos, kad ļaudis vēl drīkstēja pulcēties lielās kompānijās, proti, pagājušā vasarā fanka lielgrupa Very Cool People apvienoja spēkus ar reperiem ansi un Edavārdi, kā arī dziedātāju Kristīni Prauliņu, un kāpa uz Saulkrasti Jazz festivāla skatuves. Koncertprogrammā pārsvarā skan anša un Edavārdi gabali jaunos Very Cool People aranžējumos. Zināms, ka visi iesaistītie ļoti rūpīgi attiecas pret savu darbu un, ja reiz ko uzskata par rādāmu publikai, tad tam jābūt labam, un tā arī ir. Fanks un hiphops jau paši par sevi ir gana dinamiski, bet abi kopā un vēl ar dzīva izpildījuma pipariņu rada priekšnesumu, ko tiešām bija vērts izdot albumā. Saulkrastos šī programma skanēja pirmo un pagaidām vienīgo reizi, jo albuma atvēršanas koncerts no pavasara pārcelts uz rudeni. Cerams, ka tas notiks, bet līdz tam var klausīties ierakstu. Nu jau būsim pieraduši dzirdēt koncertus nevis festivālos vai hallēs, bet ar dažādu skaņas nesēju starpniecību.
Dace Volfa (“Mūzikas Saule”) – Izpildījums: 5/5 Baudījums: 5/5

Mēdz teikt, ka laimes definīcija ir iespējas satikšanās ar varēšanu. Šī albuma sakarā tas ir noticis uz visiem simt. Kristīne Prauliņa ir arodnieciski prasmīga – uzreiz viņas radītajā orbītā tomēr nespēju ielidot un pavadīt tur tik iedvesmojošu un pump-up laiku, kā to nodrošināja Edavārdi un ansis, protams arī pašu VCP sniegums. Izņēmums ir dziesma “Guli”, kur Kristīnes maigā elegance efektīgi saduras ar anša virtuozo brutalitāti. Šis ir ļoti nepieciešams un būtisks ieraksts mūsdienu Latvijas mūzikā, jo tajā sajaucas dažāda veida profesionalitāte, turklāt ļoti augstā līmenī. Te sajaucas niknums ar sapratni, prastums ar izsmalcinātību un aizrautība ar pietāti. Pēdējie divi lielumi uzsverami VCP kā orķestra sniegumā.
Toms Treibergs (“Latvijas Radio”) – Izpildījums: 5/5 Baudījums: 5/5

Koncertprogramma Pa Apli Jazzinn No18 07/2020 (Riga, Latvia 07/2020 by Ilmārs Priede)
UZ NAŽA ASMENS STARP BLATU UN LIKTENĪGU MELANHOLIJU

Albuma klausīšanās process šoreiz izvērtās nedaudz citādāks – albumu saņēmu savā pasta kastītē CD formātā, jo mūzikas straumēšanas servisos ir pieejama tikai versija, kurā iztrūkst skaņdarbs. Tā nu sagadījies, ka 2020. gadā vienīgā vieta, kur pieejams šī nu jau rietošā formāta atskaņotājs ir manā auto, un jāsaka, ka grūti iztēloties labāku vietu, kur klausīties šo azartisko, pacilājošo mūzikas materiālu. Albuma enerģiskais lādiņš bija tieši nepieciešamais elements, lai agrajā rītā stundā, dodoties uz darbu, izveicīgi izmanevrētu cauri ņirbošajai rīta satiksmei un, sasniedzot šoseju, iegrimtu dziļāk krēslā, klausoties pārdomu raisošās rindiņas albuma melanholiskākajos brīžos.

Klausītājs no pirmā līdz pēdējam celiņam ir aicināts doties ceļojumā ar VCP plašo kolektīvu, kuru šoreiz papildina enerģiskais latviešu reperu duets – ansis (jā, ar mazo a) un Edavārdi, kā arī nu jau regulārā viešņa Kristīne Prauliņa. Būdams mūzikas baudītājs un klausītājs, gribot vai negribot, vienmēr velku paralēles ar asociatīvām lietām, kuras sevi atklāj klausīšanās procesā. Enerģiskais reperu duets savos skaļākajos un bravūrīgākajos momentos man atspoguļoja amerikāņu eksperimentālā hiphopa leģendu «Beastie Boys», savukārt mierīgajos, pārdomu raisošajos – latviešu hiphopa etalonu Gustavo aka Arstarulsmiru, kurš arī savas eksistenciālās bažas mēdza ietērpt nedaudz satīriskās krāsās. Caur visu to vijās Kristīnes Prauliņas vokāls, kas savā gospeļu krāšņumā pasvītro reperu rindkopas un skaļās deklamācijas, kā, piemēram, «Stragls ir liels kā tava mamma!», vai sniedz lirisku atkāpi skaņdarbā «Viss ir sarezģīti» vai, pareizāk sakot, «viss ir nepareizs!» Un visbeidzot, bet nebūt ne mazāk nozīmīgi – par albuma platformu kalpo nu jau ilggadējs un šķietami plašumā augošs kolektīvs «Very Cool People», kura katrs dalībnieks kopā sastāda uzmanīgi izvērtētu instrumentācijas mozaīku, kas nevienā brīdī nenokļūst konfliktā nedz ar repu, nedz vokālu.

1. «Reiz Senos Laikos»  Albuma taustāmās kopijas ekskluzīvā odziņa iesākās ar «tribute» kaverversiju «Kool & the Gang» skaņdarbam. Skaņdarba caurgriezumā var iepazīties ar albuma sekojošo noskaņu, kurai cauri vijās fanks un reps, kā arī roks un metāls. Nedaudz satīras «a mņe vsjo ravno» citāta formātā pūtēju grupā un nedaudz neticams VCP rašanās varoņstāsts, kas man atgādināja par to, kā grupa «Tenacious D» uzvarēja cīņā pret sātanu savā skaņdarbā «The Tribute». Augsta enerģija un azartiska saspēle, asas rīmes un virtuozas vokalīzes, nedaudz no visa pareizajās proporcijās – hiphops kažokā!
2. «Nauda, Nauda, Nauda»  Neizbēgami domas par naudu sastāda samērīgu daļu mūsdienu cilvēka galvas satura, naudas vadīti mūsu prioritāšu saraksti var sarindoties galīgi citādākā secībā, nonākot pretstatā ar idillisko lietu kārtību, kur esam labas intuīcijas vadīti, nepaliekot par ciparu vergiem. Ne katrs var būt Tibetas mūks un atteikties no pasaulīgajām vērtībām, kuru vadīti atsperamies uz katra karjeras pakāpiena. Skaņdarba lirisko saturu ieskauj raupjš un smagnējs fanka un roka sakausējums, kas skaņdarba izskaņā kulminē enerģiskā pūtēju «shout» solo sekcijā.
3. «Gerijs»  Skaņdarbs iesākās, ieauklējot klausītāju balādes klēpī, pirms pa durvīm iegāžās iekšā «Riekstu Armija»! Lai pat nedaudz uztvertu skaņdarba lirisko saturu, ir nepieciešams to noklausīties vairāk nekā dažas reizes. Tas ir vai nu liecinājums manai kuslajai ausij, kas sapludina zibenīgās rīmes, vai, labprātāk domājot, anša un Edavārdu tehniskijai dikcijai, kas ritma grupas azartiskajā fanka pavadījumā papildina to. Skaņdarba galvenais mērķis arī šķietami ir «parādīt klasi dinamītam» un jebkuram citam, kas nostāda sevi uz vienas plaknes ar reperu duetu. Dejot riekstu gan vairāk liekas kā deklamēt riekstu, jo katram dejas interpretācija ir individuāla, varbūt tāda arī ir doma. Varbūt vieta oriģinālai, mārketējamai deju rutīnai?
4. «Guli – Live»  Gluži kā vīns ar sieru vai cigarete ar kafiju, tāpat pārbaudīta vērtība ir repa rindkopa ar lirisku vokālu atkāpi, gribot negribot atminējos skaņdarbu «Skaidras debesis» no Gustavo albuma «Trešā elpa». Liriskā guļamdziesmas vokalīze kalpo par mierinošu atkāpi no tumšajām vārtrūmēm lielpilsētu pusnakts stundās, kurās norisinās morāli pelēkas lietas – tādas, kuru nepārprotamo melnumu pelēcīgi iekrāso darbi, kurus cilvēki ir gatavi darīt savu dārgo vārdā. Skaņdarba melanholisko toni komplimentē ritma grupas nedaudz atturīgais pieskāriens, kas uztur ziņkāri un mistēriju. Pistoļu šāvienu skaņu efektus varbūt jāatstāj bundzinieka vai taustiņnieka varā, jo pirmo reizi tos interpretēju kā siksnas vēzienus pret nepaklausīga bērna aizmuguri.
5. «Būt Laimīgam»  «Kad viss ir kārtībā, tas nozīmē, ka kaut kas ir slikti» – šī ir rindiņa, kas atbalsojas galvā pēc pirmās skaņdarba klausīšanās reizes. Bieži vien esot dzīves mutulī, ir grūti apstāties, kritiski izvērtēt prioritātes un apzināties visas nepilnības, kuras kā caura sēta prasa savu darba un laika artavu. Lai gan sevi uzskatu par laimīgu un privileģētu cilvēku, šīs lirikas aplenca mani ar savu melanholisko vēstījumu. Koncerta dzīvais skanējums plašajā VCP instrumentācijā un Edavārdu dzīvajā rečitatīvā šim skaņdarbam piešķīra ko taustāmu, kas uzreiz palika atmiņā pat pēc albuma pirmās noklausīšanās.
6. «Kačā Karmu»  Arī šis skaņdarbs salīdzinājumā ar oriģinālo materiālu krietni iegūst labskanīgumu no bagātīgās aranžijas, paceļot enerģiju līdz citiem augstumiemm, kuros būtu grūti iztēloties, ka publika var mierīgi nostāvēt. «Kačāt karmu» ir koncepts, ar kuru esmu iztēlē būvējis realitāti, kurā jebkura morāli laba rīcība kalpoja par valūtu jeb investīciju potenciāli labākas nākotnes izveidei. Veicot regulārus depozītus, savilku parēles ar labiem notikumiem dzīvē. Sagadīšanās vai augstāku spēku mijiedarbība? Tas lai paliek klausītāja ziņā.
7. «Stragls Ir Liels»  Nedaudz komiska atkāpe no melanholiskā, kas cenšas atrast proporciju starp mammas aprisēm un stragla lielumu. Skaņdarbs šķietami rakstīts kā «diss track» repa cīņai. Arī šis varētu būt latviešu «Beastie Boys» interpretācija ar smagnējo ritma un kvintakordu instrumentāciju pūtēju grupā, kas kopēju skanējumu ar vienu kāju ieliek hārdroka vai metāla žanrā. Viennozīmīgi viens no skaņdarbiem, kuru būtu pienācīgi atskaņot, braucot cauri mazpilsētas centram, ar vismaz diviem atvērtiem logiem.
8. «Tas Čalis»  Vēl viens mazāk nopietns, bet introspektīvs skaņdarbs. Tā arī laikam līdz galam nesapratu, kurš čalis esmu, laikam nedaudz no katra. Par lirisko ierīci darbojas personāžu arhetipu bibliotēka, kas katram klausītājam atgādinās par to čali – mēs visi viņu zinām. Jaudīga aranžija labi utilizē plašo pūtēju reģistru, fantastiski atklājot baritonsaksofona rīboņu, kontrastējot to ar pārējo instrumentu atbildēm, radot ilūziju par plašākas instrumentācijas esamību.
9. «Pacel Savu Balsi»  Uzruna latviešu patriotiskajai sirdij, svešu tautu kājas nospiedumu mītai, piespiedu mēmumam pakļautai. Cepure arī šeit nost aranžijas autoram, manuprāt, viens no skanīgākajiem albuma skaņdarbiem. Pulsējošojā pūtēju un ritma grupas pavadījumā rodas akcentēta faktūra, kurā dziesmas liriskais vēstījums iegūst patiesi svarīgu, nedaudz militāru noskaņu, kas nemanot liek kājai līdzi sisties.
10. «Man Viss Ir Labi»  Beidzot melodiskais materiāls arī tiek novietots priekšplānā, dodot instrumentālistu kolektīvam visnotaļ garu ievada posmu. Vairums tēmu, kas apspēlētas šajā albumā, ir par reibinošiem augstumiem vai introspektīviem dziļumiem. Šis skaņdarbs savukārt ir par to, ka viss ir galīgi labi tā, kā tas ir, un par to, kā samierināties un būt mierā ar to.
11. «Nogrimušo Kruīza Kuģu Baseini»  Par naudu, par nepareizi spertiem soļiem, rīcībām, kuras ved pie citām vēl sliktākām izvēlēm. Īss, bet kodolīgs vēstījums par rīcību virknēm, kas, gluži kā uzstutēti domino kauliņi, krītot ietur paredzamu trajektoriju. Man kā klausītājam no malas liekas, ka tā rakstīta ausīm, kurām šis ir vēstījums ir adresēts. Mūzika šķietami pasvītro šo personīgo vēstījumu ar savu smagnējo raksturu.
12. «Jauni un Bagāti»  «Kas gan bagātam kaiš?» – šķietami nekas! Jauni un bagāti nedaudz ironiski apspēlē vienu no vispopulārākajiem hip-hopa kultūras stereotipiem – plātīšanos ar visu pasaulīgo labumu klātbūtni, noslaukot asaras bankotēs un problēmas aprokot kaifā!
13. «Viss Ir Sarežģīti»  Atkal asociatīvi atsaucos uz Gustavo «Veiksmes taifūns», kura stāstā katrs luksofors ir zaļš, un pretīmnācējs – parādnieks. Protams, šajā instancē stāsta varonis cīnās ar pasaules pretestību ikdienišķās likstās, secinot, ka nevis vaina ir pašā, bet visā citā, kas ir nepareizs un nepabeigts, bet vienmēr būs nākamā reize, kad gan jau viss būs labi. Skaņdarba piedziedājums gan, jāatzīst, ir īpaši lipīgākais ausu āķis visā koncertprogrammā.
14. «Pa Apli»  Šī kolektīva atpazīstamākais titulskaņdarbs, kas zīmīgi atstāts albuma noslēgumam. Nosaukuma vadīts arī tiku pavedināts palaist albumu pa vēl vienu apli, un tad vēl vienu, vēl dažus aizvien. Esmu pārliecināts, ka šis disks mana auto CD atskaņotājā paliks uz nenoteikti ilgu laiku, pavisam noteikti ar prieku vasaras gaitā iepazīstināšu kā savus latviešu, tā arī svešzemju draugus ar šo unikālo, talantīgo latviešu mūziķu sadarbības produktu.

07/2020 by Ilmārs Priede for jazzin.lv

Neatkarigā Rīta Avīze nra.lv(Riga, Latvia 06/04/2020 by Sandris Vanzovičs)
“Very Cool People” feat. Edavārdi, ansis & Kristīne Prauliņa “Koncertprogramma “Pa apli””

Patiesībā šī albuma nosaukumā gandrīz viss jau ir pateikts: šī tiešām ir koncertprogramma, kurā iekļautais materiāls radās, pērn gatavojoties vairākiem džezfanka grupas “Very Cool People”, souldziedātājas Kristīnes Prauliņas, kā arī reperu Edavārdi un ansis kopīgajiem koncertiem.

Pats albuma ieraksts tapa “Saulkrasti Jazz” festivālā 2019. gada 16. jūlijā. Šo izdevumu bija iecerēts prezentēt leģendārajā Viļņas klubā “Tamsta” 21. martā un Rīgas kultūrtelpā “Hanzas perons” 28. martā, taču abi koncerti vispārzināmu iemeslu dēļ pārcelti uz rudeni.

“Rīgā koncerts notiks 14. oktobrī, turpat jau noskatītajā “Hanzas personā”. “Tas, visticamāk, būs pēdējais šā megaprojekta koncerts,” prāto “VCP” līderis Elvijs Grafcovs. “Pēc tam katrs no māksliniekiem atkal fokusēsies uz savām solokarjerām.”

Kopumā albumā iekļautas 13 (digitālajā versijā) vai 14 (CD versijā) dziesmas, tostarp koncertprogrammas stilīgā tituldziesma “Pa apli”, kas pērn kļuva par vienu no atpazīstamākajiem radio hitiem Latvijā. “Albumā iekļautās kompozīcijas ir gan kopīgi no jauna radītas, gan pāraranžētas Edavārdu un anša dziesmas, kurām Kristīne Prauliņa pievienojusi sulīgus piedziedājumus, piešķirot tām sev raksturīgo “soulīgo” un sirdi aizķerošo skanējumu,” jauno albumu komentē Elvijs. Dziesmu tapšanā bez ierastajiem “VCP” autoriem Elvija Grafcova, Māra Jēkabsona un Andra Buiķa šoreiz debitējis arī Kristaps Lubovs, izstrādājot “Stragls ir liels” koncertversiju. Arī Edavārdi un ansis ķērušies klāt “VCP” skaņdarbiem un pievienojuši tiem jaunas rīmes sev raksturīgā manierē. Albuma ieraksta inženieris un miksa autors ir Mārtiņš Porteris, bet māsterversiju “Labo ierakstu studijā” radījis Jānis Kalve. Noteikti jāuzteic arī albuma vizuālais noformējums – to izstrādājis Mārtiņš Zaļūksnis, kurš izveidoja arī grupas jaunākā singla “Labirints” videoklipa un tāda paša nosaukuma datorspēles vizuālos tēlus.

PAR. “Lai nedaudz jautrības!”- ar šādiem vārdiem paziņojumu par šī albuma iznākšanu bija noslēguši grupas pārstāvji, un tas nudien ir trāpīts desmitniekā, šī programma ir kā radīta šim, maigi izsakoties, ne pārāk jaukajam laikam! Kādu dziesmu īpaši izcelt pat nav vērts, labāk klausīties visu albumu kopumā. Daudzgalvainais “VCP” kolektīvs dzirksteļo savā nerimstošajā vitalitātē un meistarībā, abi reperi kā labas garšvielas šim darbam piedod asumiņu, bet Kristīne ir ķirsītis uz tortes (vei kečups uz “hotdoga” – kas nu kuram tuvāks). Pat brīžos, kad liekas, ka dziesma būs pilnīgs… nu, ka tā nebūs diez ko laba, kāds kompozīcijas elements tomēr to pavelk un padara par gana labu esam (piemēri – “Gerijs”, “Guli”, “Būt laimīgam”). Ja kāds gabals uz labu laimi tomēr jāizvēlas ieteikšanai, tad apskatnieka favorīti varētu būt kaut kur uz albuma beigu daļu meklējamie “Man viss ir labi” un “Nogrimušo kruīza kuģu baseini”. Taču – kāda gan tam nozīme, ja pēc albuma noklausīšanās ausīs vienalga uz palikšanu ir iesēdusies to noslēdzošā “Pa apli”!

PRET. Pie dažiem gabaliem, protams, varētu sīkumaini piekasīties, bet – negribas. Žēl vienīgi, ka ne visus tekstus var precīzi uztvert, bet ko gan citu var gaidīt brīžos, kad pie pantu skaldīšanas tiek klāt “eminemiskais” ansis.

06/04/2020 by Sandris Vanzovičs for nra.lv

Jazz In Magazine jazzin.lv (Riga, Latvia 01/07/2019)
ALBUM WITH STORIES ABOUT NEVER GIVING UP, FRIENDSHIP, UNITY AND PERSONAL CHALLENGES

Referring to the Wikipedia article about funk music, the definition goes like this: Funk

My first meeting with «Very Cool People» band’s music happened a long time ago. Long enough to be able to hear the similarities with the band’s early recordings and find the familiar energy that seemed so attractive to me years ago and still does. It is a truly well worked-through combination of the rhythmical pulse and vibration that symbolises the band’s art. «Very Cool People» band’s leader, flagman and the heart is Elvijs Grafcovs, who also founded the band. It is a pleasant surprise, how the band lives on and continues creating new material for such a long time, without losing their identity and keeping their values intact.

About the message
While listening to the music and the lyrics, I can clearly hear an honest emotion, a personal turmoil and a motive about life — a life we know in this century. I hear stories about holding on, not giving up, friendship, unity, personal challenges. I thought I recognised another message, a story about investing some effort in life, to try and always stay true, keep being interesting, attractive, to try and challenge the world in order to be in touch with the modern listener. And the listener is our Latvia. Undoubtedly I hear a positive and high spirit, while listening to the recording.

About the power
The power is something I can’t imagine funk and soul music going without. VCP invested a lot of work in order to make the music sound in such a way that would make you get up and move along with it. You can sing about funk or hip hop, try and imitate jazz without really living it through. But this is not the case! This is the case of an excellent team work. I was greatly moved by the wind instrument section, touched by the drum and bass rhythmical code. In the recording I heard a familiar and beloved rhythmical story. This is a success story, where rhythm instruments work with drums in such harmony that helps balance the necessary rhythmic and melodic lines, and that in turn makes you want to dance while listening to the music, and not be in a relaxed state. Technically the performance provides the necessary power and is a proof of a long term relationship and of the fact that the band has a common vision and direction that can be heard in the arrangements.

About the voices that bring us joy
Sound is the information transmitter. The words that come from the inner confidence, melodies, instrumental sound, timbral differences and rhythm code, it all carries an indescribable force. The ability to pass on this mystery box with an emotional caleidoscope inside is what makes an artist truly an artist, makes a musician different and special, and you have to be a strong personality to be able to achieve such a goal.
A good job done by Evilena Protektore who managed to sing in two completely different styles in the tunes «This Mess» and «Roll With It». An amazing ability to adapt to different situations and pass her message on to the listener.
Kristīne Prauliņa — this amazing person shines with peace, it is a special gift that brings truthfulness to each song, and wings to her vocal technique. «We Should Dance» — an amazing tune, reminded me of «motown» sound I love so much, even if only for a couple of bars in the tune.
Ralfs Eilands, in my opinion, is Latvia’s messenger, a musician with his own opinion and power, he can pull off being free in his untamed spirit, showing his manly power and range in his vocal technique. I think that Ralfs is a messenger, a siren voice in the desert.
A pleasant surprise came in the faces of Hannah Horvath and Erika Szekely with their «Power Song» and «Off The Ground».
Maija Sējāne’s appearance with the song «I Understand» — a classical R&B ballad is a nice twist in the album that once again demonstrates the musical unity of the band.
A song «Pa apli» definitely reminds me of something, which is a typical situation in the algorhythms of arranging and composition, in the sense of musical interplay, but energy-wise it still touches some strings and inspires. A beautiful collaboration of Edavārdi and Ansis with Kristīne Prauliņa.
I am sincerely happy about the new generation of instrumentalists and soloists. The improvisations are stable and every soloist I’ve listened to had a beautiful tone. Just the same as with vocalists, the power of an instrumentalist is in his inner core, and you can hear the strength in the trombone, Hammond, guitar, trumpet and, of course, tenor saxophone that shone with different colors in his solo moments. Hear also jazz and funk ideology in the improvisations, which are different musical tendencies and languages. Brilliant solos!
Technically good and beautifully sounds also the rhythm section. Of course, without the common melodies of the bass, guitar and keys it wouldn’t be possible to hear VCP as a united formation. As one popular Latvian musician once said: «Shake and bake».
VCP proves once again that the right chemistry and teamwork is what is necessary to make the music sound great.
Surely the years spent playing together played its role in the success of the band. VCP is an example of the band that despite the number of people playing there managed to stick together in music and be together with the loyal listeners for so long. This fact only makes me respect them even more.

Conclusion
VCP «Caution! Contains Words» album is a pretty eclectic work from the stylistics point of view. I must say that this is and will always be the hand of the band’s leader Elvijs Grafcovs, his views on life and music which influence the band’s sound. Opinions on how the music should go could be different, and his ways may not always be acceptable to musical snobs, but even they can’t deny the power of life the music carries in it and the amount of work invested in the creation itself.
The feeling that stays after listening to the album is one of the festival and a good mood. I smiled while listening to the music, and in my opinion it is a sign that this funk record is a success.
Quoting an inspiring music philosopher Gil Scott-Heron, whom I had the honor to share a stage and perform with: «The first revolution is when you change your mind.»

_______________LATVIAN____________________
Jazz In Magazine jazzin.lv 
(Riga, Latvia 01/07/2019)
ALBUMS AR STĀSTIEM PAR NEPADOŠANOS, DRAUDZĪBU, VIENOTĪBU, PAR PERSONĪGIEM IZAICINĀJUMIEM

Atsaucoties uz «Wikipedia» šķirkli «Kas ir Funk music?», definējošais paskaidrojums ir šāds: Wikipedia

Mana satikšanās ar grupas «Very Cool People» mūziku ir sena. Pietiekami sena, lai, klausoties jaunāko grupas ierakstu, sameklētu atpazīstamo, man jau zināmo patīkamo enerģiju grupas skanējumā. Šis patiesi ir jau gana noslīpēts ritmiskā pulsa un vibrāciju apvienojums, kas tad arī simbolizē grupas daiļradi. «Very Cool People» sirdsbalss un karognesējs ir grupas dibinātājs, līderis Elvijs Grafcovs. Apbrīnojamas ir komandas darbaspējas un vitalitāte radīt.

Par vēstījumu
Klausoties mūziku un dziesmu vārdus, es sadzirdu patiesu, personīgu pārdzīvojumu un tematisku motīvu par un ap dzīvi — dzīvi, kādu mēs zinām šajā laikmetā. Es dzirdu stāstus par nepadošanos, draudzību, vienotību, par personīgiem izaicinājumiem. Liekas, ka saklausu arī stāstu par to, ka ir jāpieliek pūles un jāpārvar neskaitāmas barjeras, lai sevi sakārtotu un būtu dzīvs, pievilcīgs, interesants un pietiekami kvalitatīvs mūsdienu auditorijai. Auditorijai arī mūsu Latvijā. Viennozīmīgu es jūtu pozitīvu un nepārspīlēti jautru garu, klausoties ierakstu.

Par jaudu
Jauda ir jēdziens, bez kura nevaru iedomāties fanka un soula mūziku. VCP ir jaušami veikuši lielisku sagatavošanās darbu, lai skanētu tieši tik precīzi un kompakti, lai, klausoties viņu mūziku, gribētos kustēties. Var dziedāt par fanku, hip-hopu vai imitēt džeza mūziku, to nespējot izdzīvot. Šis nav tas gadījums! Komandas darbs ir lielisks. Mani uzrunāja pūšaminstrumentu grupas, basa un sitaminstrumentu ritmiskais kods, un, klausoties ierakstu, es nolasu sev tik pazīstamo un mīlēto ritmisko stāstu. Šis noteikti ir stāsts par to, kā ritma un taustiņinstrumentiem izdevies sabalansēt nepieciešamās melodiju un ritmiskā zīmējuma līnijas. Līdz ar to mūziku gribas klausīties, kustoties tai līdzi, nevis atrodoties relaksētākā situācijā. Tehniskais izpildījums dod jaudu un pārliecina par ilggadēju saspēli un, protams, par aranžējumu VCP kolektīva kopējo vīziju.

Par balsīm, kuras mūs iepriecina
Skaņa ir informācijas nesējs. No iekšējas pārliecības izteikti vārdi, melodijas, instrumenta skanējums, tembrālās īpatnības un ritma kods nes sevī neaprakstāmu spēku. Spēju nodot klausītājam enerģētisko lādiņu ar nosauktajiem līdzekļiem atšķir māksliniekus vienu no otra, un personas dziļums ir viens no pašiem izšķirošākajiem personas veiksmes stāsta faktoriem. Labs darbs padarīts, dziedot Evilenai Protektorei, manuprāt, stilistiski gandrīz pretējos virzienos, dziesmās «This Mess» un «Roll With It». Izcila spēja pielāgoties situācijai un nodot savu vēstījumu klausītājam. Kristine Prauliņa — šis lieliskais cilvēks izstaro mieru, tā ir īpaša dāvana, kas dod dziesmai patiesumu, bet vokālajai tehnikai — spārnus. «We should Dance» — lielisks skaņdarbs, nedaudz atgādināja man tuvo «motown» skanējumu, kaut uz dažam taktīm aranžējumā. Ralfs Eilands, manuprāt, Latvijas vēstnesis, mūziķis ar viedokli un pietiekamu jaudu, lai būtu brīvs ne tikai sava nepieradinātajā garā, bet arī vokāli tehniski parādot savu vīrišķā spēka diapazonu. Manuprāt, Ralfs ir mākslinieks—vēstnesis, saucēja balss tuksnesī.  Labs pārsteigums ir viesmākslinieces Hanna Horvāta (Hannah Horvath) un Ērika Sēkeja (Erika Szekely) ar «Power Song» — «Of The Ground». Maijas Sējānes parādīšanās ar dziesmu «I Understand» — klasiska RnB balāde ir jauks albuma pavērsiens. Lieliska saspēle.  Dziesma «pa apli» noteikti man kaut ko atgādina, nedaudz tipiska situācija aranžējuma algoritmā un kompozīcijā, mūziku saspēles ziņā un enerģētiski tomēr uzrunā un iedvesmo. Lielisks kopdarbs ar Edavardi un Ansi, Kristīni Praulinu.  No sirds priecājos par jaunas paaudzes instrumentālistiem, solistiem. Imrovizācijās ir nolasāma stabilitāte un lielisks tonis katrā solistā, kuru noklausījos. Tieši tāpat kā vokālajā mākslā, arī instrumentālistu spēks ir iekšējā kodolā, un to var dzirdēt gan trombona, Hammond, ģitāras, gan trompetes un, protams, tenora tik stilistiski atšķirīgajos solo momentos. Es dzirdu gan džeza, gan fanka ideoloģiju improvizācijās, kas ir atšķirīgas muzikālās valodas un tendences. Lieliski solo!  Tehniski un skaisti skan ritma grupa. Bez basa, ģitāras, taustiņinstrumentu kopejām melodiju un ritma līnijām, protams, nebūtu iespējams saklausīt VCP kā vienotu formāciju. Kā teicis Latvijā populārs mūziķis: «Shake and bake». VCP pārliecina ziņas, kas ir pareiza «ķīmija» un labs komandas darbs, lai skanētu. Noteikti savu lomu spēle arī ilggadīgā skatuves pieredze. Tieši VCP ir muzikāla formācija, kurai, neskatoties uz lielo dalībnieku skaitu, ir izdevis uzstāties un būt ilglaicīgi kopā. Būt kopā ar savu klausītāju. Šis fakts tikai un vienīgi izraisa cieņu!

Nobeigumā
VCP «Caution! Contains Words» albums ir diezgan eklektisks no stilistikas skatpunkta. Un jāsaka, tas ir bijis un noteikti būs galvenās personas, grupas līdera Elvija Grafcova redzējuma rokraksts, līdz ar to grupas skanējuma rokraksts. Līdz ar to viedokļi var būt dažādi, un snobiskai videi iespējams nepieņemami varētu likties izteiksmes virzieni, tomēr neapšaubāms ir dzīvības spars, darba ieguldījums un radošuma spēks. Nepamet festivāla noskaņa, kas virmo gaisā, un vienkārši labs garastāvoklis. Klausoties šo ierakstu, es smaidu, un, manuprāt, tas ir lielisks rādītājs lieliskam fankmūzikas ierakstam.  Citējot globālu kultūras iedvesmotāju, mūzikas filozofu Džilu Skotu Heronu (Gil Scott-Heron), ar kuru man ir bijis gods dalīt skatuvi un uzstāties: «The first revolution is when you change your mind.»

01/07/2019 by Deniss Pashkevich for JazzIn.lv

Neatkarīgā Rīta Avīze nra.lv (Riga, Latvia 29/04/2019)
Džezfanka grupa “Very Cool People” ir varen darbīga – šis ir jau sestais viņu ripulis desmit gadu gaitā. Grupas jaunais albums ir džeza, fanka, hiphopa un pat roka sajaukums, bet tas viss joprojām “garšo” un izklausās pēc “Very Cool People”.   Pavisam diskā iekļautas 12 kompozīcijas, no kurām tikai viena ir instrumentāla, kas arī izskaidro albuma ironisko nosaukumu “Caution! Contains Words!” jeb “Uzmanību! Satur vārdus!” – ierasts “VCP” tomēr vairāk uztvert kā instrumentālās mūzikas grupu. Tās pamatsastāvam – Elvijs Grafcovs (ģitāra), Oskars Ozoliņš (trompete), Māris Jēkabsons (tenorsaksofons), Kristaps Lubovs (baritonsaksofons), Laura Rozenberga (trombons), Māris Vitkus (taustiņi), Valters Sprūdžs (bass) un Andris Buiķis (bungas) – ierakstā šoreiz pievienojušies vokālisti Kristīne Prauliņa, Evilena Protektore, Maija Sējāne un Ralfs Eilands, rumānietes Hanna Horvata un Ērika Šekelija, kā arī reperi ansis un Edavārdi. Desmit skaņdarbus radījuši paši grupas dalībnieki, bet divas ir kaverversijas – “Let The Music Take Your Mind” oriģināli ir Ņūdžersijas pasaulslavenās “r&b” un “disco” grupas “Kool & The Gang” 1971. gada kompozīcija, bet “Going Down Slowly” ir leģendārā Luiziānas mūziķa Alēna Tusēna 1972. gada dziesma, ko īpaši populāru 1975. gadā padarīja Kalifornijas “r&b” meiteņu apvienība “The Pointer Sisters”. Albumu producējis grupas līderis Elvijs Grafcovs, pieplīdzot nu jau bijušajam “VCP” pamatsastāva basistam Valteram Sprūdžam (viņa vietā koncertos tagad spēlē Jānis Olekšs, kurš zināms kā rokgrupas “Laime pilnīga” dalībnieks). Albums lielākoties rakstīts “Sound Division Studio” Rīgā, papildu ierakstus veicot vēl citās studijās Latvijā un arī Rumānijā. Skaņas gala apstrādi veicis Jānis Kalve “Labo Ierakstu Studijā” Rīgā. Tas īsumā arī viss.
PAR. Neapšaubāmi labākais albums “Very Cool People” vēsturē – vokāla piepīšana šo vīru jaudīgajai mūzikai padarījusi to vēl jaudīgāku. Dažkārt sololomās tiek izvirzīta nevis pūšamo instrumentu sekcija, bet ģitāra vai pat bass, un arī tas ir pareizs risinājums. Par dziesmām. Pašas labākās ir Evilenas Protektores iedziedātās “This Mess” (īpaši!) un “Roll With”, eleganta ir Ralfa Eilanda Maika Patona no “Faith No More” stilā iedziedātā “Misery”, atzīmēšanas vērta ir arī abu rumāniešu iedziedātā “Off The Ground”, tāpat bija jau pirmirsies, cik laba kā solizpildītāja ir Maija Sējāne (dziesma “I Understand”). Bet “Grand Prix” apskatnieka vērtējumā saņem stilīgā “Pa apli”, kurā kauliņus kopā metuši Edavārdi, ansis un Kristīne Prauliņā. Taču ko nu tur daudz ķidāt katru dziesmu atsevišķi – teicams ir viss albums kopumā!
PRET. Šī albuma lielākais un varbūt pat vienīgais mīnuss ir Kristīne Prauliņa, jo… viņa ir pārāk perfekta. “VCP” mūzikai labāk piestāv tādas maucējas kā Evilena, bet džeziskā Prauliņa nosit šai mūzikai enerģiju. Labākais piemērs ir dziesma “We Should Dance” – var tikai iedomāties, cik jaudīgi tā skanētu kādas citas dziedātājas izpildījumā. Diemžēl viņai šajā albumā uzticēta vadošā loma veselās četrās dziesmās – nav jau tā, ka tās būtu sliktas, vienkārši varēja būt vēl labāk.

29/04/2019 by Sandris Vanzovičs for nra.lv

INTRO.LV (Riga, Latvia 12/04/2019)
Lai gan fanka ziedu laiki meklējami tālajos septiņdesmitajos, šis žanrs ir atstājis tik lielu nospiedumu uz populārās mūzikas attīstību, ka dažādās interpretācijas tas aktuāls ir bijis vienmēr. Tepat, Latvijā redzamākie šī žanra pārstāvji ir astoņu instrumentālistu apvienība Very Cool People, kas zem šāda nosaukuma pastāv jau vairāk nekā desmit gadu. Tiesa gan, par spīti tam, ka viņiem izdodas veiksmīgi koncertēt arī aiz mūsu valsts robežām, šķiet, ka, vēl līdz pagājušā gada nogalei, pašu mājās viņi nebija plašākai publikai pazīstami.
To izmainīja singls Pa Apli, kurā piedalās reperi Ansis un Edavārdi, kā arī vokāliste Kristīne Prauliņa, īsā laikā kļūstot par ļoti pieprasītu hitu gandrīz visās radiostacijās, kurās atskaņo latviešu mūziku. Šis singls ir iekļauts arī šonedēļ iznākušajā grupas jaunākajā studijas albumā Caution! Contains Words!, kuru, jauniegūtās popularitātes dēļ, droši vien dzirdēs arī virkne cilvēku, kas nevienu no viņu iepriekšējiem albumiem līdz tam nebūs noklausījušies. Tāpēc, lai gan Very Cool People ir visnotaļ pieredzējuši mūziķi ar jau vairākiem ierakstiem kabatā, šo albumu savā ziņā var uzskatīt par jauna posma sākumu viņu karjerā.
Šo sajūtu pastiprina arī tas, ka, atšķirībā no viņu iepriekšējās daiļrades, kur skaņdarbi ar vokālu ir rets izņēmums, (ja neskaita kaverversiju albumu Funkology, kurā bija iekļautas grupas versijas par šī žanra klasiku), šajā ierakstā vokālistu balsis nav dzirdamas tikai vienā no albuma divpadsmit dziesmām. Tāpēc arī albumam dots nosaukums Caution! Contains Words!, lai izceltu tā konceptuālo atšķirību no citiem grupas veikumiem. Man gan gribētos iebilst, ka angliski šis nosaukums sanāk nedaudz neveikls, bet lai jau paliek — galu galā, svarīga šeit ir nevis lingvistika bet gan mūzika.
Ieskatoties viesmākslinieku sarakstā, kuri šos vokālus ir ieskaņojuši, lielāko daļu no tiem — neskaitot jau pieminētos hiphopa pārstāvjus un dāmas no Rumānijas — gribētos saukt par “parastajiem aizdomās turētajiem”. Tā saku tāpēc, ka attiecīgais žanrs pret vokālistiem ir visai prasīgs, un Latvijā ir tikai daži dziedātāji, kas ar to regulāri nodarbojas augstā līmenī, tāpēc ieraudzīt Kristīni Prauliņu, Evilenu Protektori un Ralfu Eilandu starp albuma viesmāksliniekiem absolūti nebija pārsteigums. Tas arī ļāvis izvairīties no neiederīgiem vokāliem — visās albuma dziesmās tie organiski savienojas ar grupas spēlētajiem instrumentiem.
Muzikāli albumā lielākoties ir dzirdams klasisks fanka un soula skanējums, ko Very Cool People šo gadu laikā jau ir pamatīgi noslīpējuši, izkopjot spēju radīt lipīgas melodijas un baslīnijas — piemēram, dziesmās We Should Dance un Off The Ground dzirdamās. Tāpat atzīstami ir padevies Kool & The Gang kavers Let The Music Take Your Mind, kas skan kā neviltots cieņas apliecinājums fanka klasiķiem.
Šur tur gan ir dzirdama arī vēlme pamēģināt ko atšķirīgu, piejaucot šim skanējumam kādu jaunu elementu. Dažos gadījumos tas īsti nav sanācis — piemēram, This Mess īsti nestrādā ne kā fanka gabals, ne kā rokdziesma — tikmēr Come Along dzirdamie regeja ritmi un jau pieminētajā Pa Apli ierepotie panti šīs dziesmas tikai uzlabo. Patiesībā pat žēl, ka hiphopa elementi dzirdami tikai vienā šī albuma dziesmā, jo Very Cool People ar to lieliski sader kopā.
Caution! Contains Words! gan nebūt nav albums, kurā vērts meklēt inovatīvas idejas, jo nekur tālu no savas ierastās teritorijas Very Cool People tajā neaiziet. Tiesa gan, savu lietu viņi prot labi un, klausoties albumu, ir grūti tā ritmā nekratīt kāju vai nedungot līdzi, tāpēc varbūt tas nemaz nav nepieciešams — kāpēc gan labot to, kas jau strādā? Jau pieminēju, ka šis albums varētu būt jauna posma sākums Very Cool People karjerā, un tā saturs šķiet šādai situācijai lieliski atbilstošs — pietiekami tuvs viņu agrākajam materiālam, lai noturētu esošos fanus, bet, pateicoties vokāliem, vienlaikus arī vieglāk sagremojams vidējam mūzikas patērētājam.

7/10
11/04/2019 by Lauris Anstrauts for intro.lv

Neatkarīgā Rīta Avīze nra.lv (Riga, Latvia 17/12/2018)
Pašā šā mēneša sākumā Kristīne Prauliņa, Ralfs Eilands un grupa “Very Cool People” izdeva kopīgu Ziemassvētku albumu un pieteica tā prezentācijas koncertus – tie būs divi, mūzikas namā “Daile”, un abi notiks 25. decembrī.   Šajā albumā iekļautas gan absolūti jaunas mūziķu sacerētās oriģināldziesmas, gan pašu aranžētas versijas labi zināmiem skaņdarbiem. Piemēram, diska pirmā singla “Wonderful Christmas Time” autors ir Pols Makartnijs, vēl tajā atrodama arī Džona Lenona dziesma “Happy Xmas (War Is Over)”, tāda Ziemassvētku klasika kā tradicionālie skaņdarbi “Silent Night” un “Auld Lang Syne”, kā arī “Let It Snow! Let It Snow! Let It Snow!”, “Jingle Bells”, “Winter Wonderland”, “Merry Christmas Baby” un pat “Cukurplūmju laumiņas deja” (angliski tā saucas glītāk – “Dance Of The Sugar Plum Fairy”) no Pētera Čaikovska baleta “Riektskodis”. Skaņu materiāls ieturēts labākajās fanka un soulmūzikas tradīcijās, radot dzīvespriecīgu svētku atmosfēru. Albumā iekļautas 12 dziesmas, tās visas iedziedātas angļu valodā.

PAR. Ja nu kaut kas spiestā kārtā jāizvēlas Ziemassvētku apnicīgi vienveidīgā muzikālā noformējuma vidū, tad “Sniegavīra ekspresis” varētu būt viens no labākajiem risinājumiem (aiz Onkel Tom diska “Ich glaub’ nicht an den Weihnachtsmann”, protams…). Alternatīvie Z-svētki ar šai tematikai atbilstošiem tekstiem, kā arī Kristīnes un Ralfa brīvajām vokalīzēm un “Very Cool People” instrumentālajām izpausmēm “jam session” līmenī – kāpēc gan ne?! Labākās dziesmas ir pašu šī projekta dalībnieku sacerētās “St. James” (Elvijs Grafcovs, Ralfs Eilands) un “Call Me This Christmas” (Valters Sprūdžs, Kristīne Prauliņa), taču arī dižgaru radīto kompozīciju kaverversijām nav ne vainas. “Let It Snow!” ar regeja piesitienu un “riekstkoža” dziesma rada smaidu – arī tas Ziemassvētkiem piederas.
PRET. Klasiskās kluso un balto svētku dziesmas ir grūti padarīt viegli klausāmas, piemēram, Lenona šķebinošo “Happy Xmas” nespēj glābt pat Kristīne. Protams, šis ir komerciāls projekts, bet varam pievērt uz to acis – tādi taču ir visi šie svētki.
Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.
17/12/2018 By Sandris Vanzovičs for nra.lv

JAZZTHETIK Nr 283(Berlin, Germany, July/August, 2018)
In the beginning there is a long drawn-out “Yeah!” – and “yeah” is there in everything on the fourth album of the Latvian octet Very Cool People, which is called “Heya Some Kind Of Fish! We Don’t Know The Name Of This Fish In English, But In Latvian It Is Vimbas “. The opening song which contains heavy metal drums and tuba puffs is joined by a twenty-headed Balkan brass band. “Squash Express “demonstrates a catchy riff as if it would be from Spaghetti-Western movies, where call-and-response games and various time signature and tempo changes turn the listener into a breathless pursuer, who inevitably leans forward to miss no sound, no trick. “Bouncy Balls” with its complex and fast ascending sound reminds a sequence from the theme song of a classic Saturday night show, “Cat’s Do not Speak” comes with hallow techno style “gmurmuring” before the whole band clashes over it as if hungry predators fought over to win the baritone saxophone player, until this is also overwhelmed by the overburdening murmuring. Song “Piper” could provide the soundtrack of a Blaxploitation movie, “Conde De Pimientos” in its turn is dominated by a Klezmer ensemble, which, like a classic klezmer track, feels like a traditional festive and ceremonial music of Eastern European Jews, though it is composed by the bandleader and guitarist Elvijs Grafcovs. The closing track “Hugo” sums up the anti-purist mixture of this  indescribable album, in which the joke is in the foreground, because the foaming high-speed Retromania of these very cool Latvians does one thing above all else: unbelievable fun!
by Victoriah Szirmai

Original text in German:
Am Anfang erschallt ein lang-gezogenes “Yeah!” – und “yeah” ist auch sonst alles am vierten Album des lettischen Oktetts Very Cool People, das mit vollem Namen “Heya Some Kind Of Fish! We Don’t Know The Name Of This Fish In English, But In Latvian It Is Vimbas” heisst. Der Opener mit Schwermetallschlagzeug und Tubapupsen, zu denen sich eine gefühlt zwanzigköpfige Balkan-Brass-Banda gesellt, keine Gefangenen. “Squash Express” exponiert ein catchy Im-Ohr-bleib-Riff über Spaghetti-Wesern-Anleihen, wobei Call-and-Response-Spiele und diverse Tempo-Wechsel den Hörer zum atemlosen Verfolger machen, der sich unweigerlich vorlehnt, um ja keinen Ton, keinen Trick zu verpassen. “Bouncy Balls” erinnert mit seiner gniedelig aufsteigenden Tonfolge an die Erkennungsmelodie einer klassischen Samstagabendshow, “Cat’s Don’t Speak” wartet mit dumpfem technoiden Blubben auf, bevor die ganze Bande darüber herfällt, als stritten sich hungrige Raubtiere um eine viel zu keine das Baritonsaxofon als Sieger hervorzugehen, bis auch dieses vom alles überlagernden Geblubber verschlungen wird. Wo “Piper” den Soundtrack eines Blaxploitation-FIlms stellen könnte, wird “Conde De Pimientos” von einer Klazmer-Kapelle dominient, die es wie eninen Klassiker au reichen Fundus der traditionallen Fest- und Feiermusik osteuropäischer Juden wirken lässt, obgleich es sich um eine Eigenkomposition von Band-Leader und Gitarrist Elvijs Grafcovs handelt. Der Closer “Hugo” fasst die puristenfeindkiche Mixtur dieses im Grunde unbeschreiblichen Albums zusammen, bei dem der Witz im Vordergrund steht, denn die schäumende Highspeed-Retromania dieser sehr coolen Letten macht vor allem eins: unglaublichen Spass!
Victoriah Szirmai

Mūzikas Saule Magazine Nr.2(90) 2017(Riga, Latvia, June, 2017)
A perfect party music – from the patriotic point of view, it would be a sin to listen to the funk music & some kind and danceable, easy jazz of an unknown origin and elsewhere made, if such a music is created in our home country. It’s definitely not worse and most probably even better than the one can find elsewhere in the world, in the fourth album of the instrumental band lead by guitarist Elvijs Grafcovs all the tunes are original compositions. Even if all the tracks seem already familiar, for example, the composition written by E.Grafcovs and drummer Andris Buiķis – Conde De Pimientos –, it mainly shows their knowledge of the musical language of different music genres and features of world music styles, and not copying. This music has at least three functions – firstly it’s not intrusive, therefore, it can be played as a background music, secondly it can be played for dancing, when it’s time to end the official part of the evening, and thirdly you can also listen to it carefully as all the band members – bassist, drummer, keyboardist, trumpeter, saxophonist, trombonist and guitarist are masters or their instruments. The design of the album with black and white drawings with the immortal cats is very witty. This time there are also fishes, the English name of which the Very Cool People do not know but in Latvian they call it “Vimbas”. Dance now, everybody!
Uldis Rudaks (music journalist, Dj, daily newspaper “Diena”): Execution: 4,5 of 5 Enjoy: 4 of 5
 
If the band named themselves “very cool”, they should live up to their own standards. Very Cool People do that, and after nearly five year gap, during which band released cover version album of classic jazz & funk compositions, they have gone back to the studio to record their own instrumental compositions.  VCP don’t disappoint – firstly the title of the album and its design with the band’s logo featuring the cats, which are unsuccessfully trying to catch the tricky fish, and most importantly – the music that immediately pulls one into crazy dances, which could be even joined by the famous Balkan sons Emir Kusturica and Goran Bregović. After a quieter and more peaceful middle part of the album the dances are back in full swing, and with this recording the band reaffirms once more its leading position as one of the most attractive ensembles from Latvia, which does not depart from the taste and quality standards they have set for themselves.
Dace Volfa (music editor of the magazine “Mūzikas Saule”): Execution: 5 of 5 Enjoy: 4 of 5
 
Two years after the release of the previous album Funkology, Very Cool People are back with a new recording that reverts the band to their roots. Heya Some Kind Of Fish! is a fully instrumental recording, contrasting with the previous record where emphasis were on the collaboration with featuring singers, this time main focus is on the band’s virtuosity.  Whether there are tunes based on widely arranged horn section, rhythm guitar or even bass parts, in all versions the leading Latvian funk masters are on a high level, offering listeners an exciting musical material. One could say that Heya Some Kind Of Fish! does not feature a specific story or unified musical flow, but instead offers a variety of miniature musical episodes. As usual for this kind of bands, this won’t be an album, which the listener will drill & listen to it all the time, but in the right mood with a glass of wine (or a cup of tea) in hand, this will help to create a perfect evening mood.
Normunds Vucāns (“intro.lv”): Execution: 4,5 of 5 Enjoy: 3,5 of 5

Original version in Latvian:
Perfekta ballīišu mūzika – no patriotiskā viedokļa grēks klausīties kaut kur sagrābstītu sazin kādas izcelsmes fanku un dejojamu, vieglu džezu, ja tāds tiek radīts tepat. Nebūt ne sliktāks un varbūt pat labāks par to, kas citur pasaulē, turklāt šajā jau ceturtajā ģitārista Elvija Grafcova vadītā instrumentālās mūzikas kolektīva albumā, visi skaņdarbi ir oriģinālkompozīcijas. Pat ja tas viss jau šķiet kaut kur reiz dzirdēts, piemēram, E.Grafcova un bundzinieka Andra Buiķa kopdarbs Conde De Pimientos, tas liecina, pirmkārt, par zināšanu visādu žanru un zemju muzikālo īpatnību laukos, nevis par kopēšanu. Šai mūzikai ir vismaz trīs funkcijas – tā nav uzbāzīga, tāpēc to var uzlikt fonā, pie tās var mesties dejās, kad tam ir pienācis īstais laiks pēc vakara oficiālās daļas beigām, un var arī uzmanīgi klausīties, jo katrs no iesaistītajiem – basists, bundzinieks, taustiņinstrumentālists, trompetists, saksafonisti, tromboniste un ģitārists – ir sava aroda meisters. Ierasti asprātīgs ir albuma noformējums ar melnbaltiem zīmējumiem, kuros nezūošs ir kaķis. Šoreiz piedalās arī zivis, kuru anglisko nosaukumu Very Cool People nezina, bet latvieši tās sauc par vimbām. Dejo visi!

Uldis Rudaks (“Diena”): Izpildījums: 4,5/5 Baudījums: 4/5

Ja grupa nosaukusi sevi par ļoti stilīgu, tad jāturas līdzi pašu uzliktajai latiņai. Very Cool People tā arī dara un pēc gandrīz piecu gadu pārtraukuma, kuram pa vidu tika izdots klasisku pasaules džeza un fanka skaņdarbu kaverversiju koncertieraksts, ir attgriezušies studijā ar pašu sacerētām instrumentālām kompozīcijām. Un neliek vilties jau sākot ar nosaukumu un diska noformējumu, kurā asprātīgi izmantots grupas kaķu logo, bez īpašiem panākumiem mēģinot noķert viltīgās vimbas, līdz vissvarīgākajam – mūzikai, kas uzreiz ierauj trakās dejās, kam līdzi lektu arī slavenie Balkānu dēli Kusturica un Bregovičs. Pēc nedaudz mierīgākas vidusdaļas, danči atkal iet pilnā sparā, un ar šo ierakstu grupa vēlreiz apstiprina savu vadošo vietu Latvijas atraktīvāko ansambļu rindās, ne mirkli neatkāpjoties no pašu uzstādītajiem gaumes un kvalitātes standartiem.

Dace Volfa (“Mūzikas Saule”) – Izpildījums: 5/5 Baudījums: 4/5
 
Divus gadus pēc iepriekšējā albuma Funkology izdošanas Very Cool People ir atpakaļ ar ierakstu, kas atgriež apvienību pie tās saknēm. Heya Some Kind Of Fish! ir pilnībā instrumentāls ieraksts, kur prestatā iepriekšējam veikumam šoreiz viesvokālistu vietā galvenais uzsvars ir uz pašas grupas virtuozitāti. Vai tie būtu skaņdarbi, kas balstīti plaši aranžētās pūšamistrumentu, ritma ģitāras vai pat basa partijās, visās versijās Latvijas vadošie fanka meisteri ir līmenī, piedāvājot klausītājiem aizraujošu muzikālo materiālu. Nevarētu teikt, ka Heya Some Kind Of Fish! izceļas ar īpašu stāstu vai vai vienotu muzikālo plūdumu, tā vietā drīzāk tiek piedāvātas daudzveidīgas miniatūras epizodes. Kā jau šādām grupām ierasts, šis diezvai būs albums, kuru klausītājs drillēs uz riņķi vien, taču attiecīgā noskaņojumā ar vīna glāzi (vai tējas krūzi) rokās šis palīdzēs uzburt perfekto vakara noskaņu.
Normunds Vucāns (“intro.lv”) – Izpildījums: 4,5/5 Baudījums: 3,5/5
Neatkarīgā Rīta Avīze (May, 2017)
Labākā latvju džezfanka apvienība “Very Cool People” acīmredzot nav riskējusi gaidīt, vai par savu jaunāko garadarbu saņems Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu “Zelta mikrofons” vai arī cita veida atzinību, tāpēc uzreiz nolēmusi ierakstīties latvju mūzikas vēsturē ar pašu garāko diska nosaukumu – tā pilnā versija ir “Heya Some Kind Of Fish! We Don’t Know The Name Of This Fish In English, But In Latvian It Is Vimbas”.
 
Šis albums ierakstīts 2016. gada vasarā “Sound Division Studio, ieraksta inženieris ir Ivars Ozols. Praktiski visu kompozīciju autors ir ģitārists Elvijs Grafcovs. Šis ir jau ceturtais “VCP” albums, kas seko 2009. gadā izdotajam debijas diskam “Very Cool People”, 2012. gadā klajā laistajam “Cruising In The Trolley” un 2015. gada rudenī izdotajam koncertniekam “Funkology”. Jaunajā ripulī ir iekļautas astoņas jaunas kompozīcijas, kā arī lielākam sastāvam ar pūšamo instrumentu sekciju pāraranžēts labi zināmais skaņdarbs “Hugo”, kas līdz šim dīvainā kārtā bija palicis ārpus grupas albumiem.
 
“Šis mums pašiem ir ļoti interesants albums, kurā esam samiksējuši visdažādākās muzikālās ietekmes. Tieši tāpat, kā Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis ir pa vidu starp Austrumeiropu un Rietumeiropu, arī šā albuma mūzika ir pašā dažādu ietekmju viducī,” norāda mūziķi. Šajā ierakstā piedalījušies: Oskars Ozoliņš (trompete), Māris Jēkabsons (tenorsaksofons), Laura Rozenberga (trombons), Kristaps Ļubovs (baritonsaksofons), Elvijs Grafcovs (ģitāra), Valters Sprūdžs (bass), Māris Vitkus (taustiņi) un Andris Buiķis (bungas).
 
PAR. “Very Cool People” vienmēr spējuši piedāvāt dzīvespriecīgu labas mūzikas kokteili, kurā iespējams papriecāties gan par visu kompozīciju kopumā, gan arī par katru atsevišķu instrumentālo detaļu tās sastāvā. Piemēram, skaņdarbā “Spiediens” un balkāniskajā “Conde de Pimientos” sevi spoži demonstrē pūšamo instrumentu sekcijā, pastiprināti pievērsties “Bouncy Balls” stimulē basģitāra utt. Turklāt “VCP” mūzika nav elitāra, kā tas dažkārt šādiem stiliem piederas: tā ir kvalitatīva un profesionāla, taču visiem saprotama, pieejama un klausāma.
 
PRET. “Funkology” patika daudz labāk. Iemesls ir viens un pavisam vienkāršs – tajā bija vokālās partijas, kuras izpildīja pieaicinātie mūziķi. “Pliki” instrumentāls darbs tomēr tā nespēj aizraut.

Very Cool People, the funk made in Latvia! (Paris, France, April 2017)
Funk ★ U rarely receives mail from Latvia. And what a surprise! Funkology, the album published by the jazz-funk collective Very Cool People, recorded in 2015, does not merely reproduce the genre’s structures in flat compositions, but passionately and energetically reinterprets the standards of Parliament-Funkadelic, The Meters, Stevie Wonder, Tower of Power, Curtis Mayfield and James Brown.
“It was a great experience to record this album,” reveals Elvijs Grafcovs, the guitarist of Very Cool People. “We played the music of the funk masters together with our favourite Latvian singers and it was a dream come true to perform in outdoor festivals with a group of 15 musicians.” Enthusiastic, superbly performed and with a hand-picked selection of tracks (“You and Your Folks, Me and My Folks” by Funkadelic, “What Is Hip” by Tower of Power, “Mighty Mighty” by Curtis Mayfield …), Funkology compiles the best of the six tribute concerts the band Very Cool People dedicated to the giants of groove.
Thank you Latvia from us!
by Funk ★ U Magazine www.funku.com, 2017 April

Original version in French
Very Cool People, le funk made in Lettonie!
(April 2017)

Funk★U reçoit rarement du courrier provenant de Lettonie. Surprise ! Funkology, l’album en public du collectif jazz-funk Very Cool People enregistré en 2015, ne se contente pas de reproduire les schémas du genre dans des compositions sans relief, mais choisit de réinterpréter avec ingéniosité et énergie les standards de Parliament-Funkadelic, The Meters, Stevie Wonder, Tower of Power, Curtis Mayfield et James Brown.
“Enregistrer cet album était une expérience formidable !”, commente le guitariste de Very Cool People Elvijs Grafcovs. “Nous avons joué la musique des maîtres du funk en compagnie de nos chanteurs lettons préférés et c’était un rêve de se produire dans des festivals en plein air avec un groupe de 15 musiciens.” Enthousiaste, redoutablement exécuté et disposant d’une sélection particulièrement choisie (“You and Your Folks, Me and My Folks” de Funkadelic, “What Is Hip” de Tower of Power,  “Mighty Mighty” de Curtis Mayfield…), Funkology compile le meilleur des six concerts-hommage de Very Cool People aux géants du groove.
Thank you for lettonie be myself !
by Funk★U Magazine www.funku.fr 2017 April

FHM (November 2015)
Viens pašmāju supermegaprojekts, kas vēltīts funk mūzikas skaņu popularizēšanai. VCP džeki pieaicinājuši talkā i instrumnetālistus, i dziedātājus, radot milzu ballītes sastāvu, kas izpilda funk leģendu repertuāru. Visu vārdus abos gadījumos šeit nenosauksi, tāpēc izcelsim pašu grupas stūrmani Elvijsu Grafcovu, Kristīni Prauliņu, Aiju Vītoliņu un Ralfu Eilandu. Šis ir koncertalbums, kam būtu jāpiešķir zvaigžņots ordenis par tautas izglītošanu. Un Ballīti.

Grūvs ar Tevi: Hit it & Quit it

5/5 by FHM November 2015

Neatkarīgā Rīta Avīze (November 2015)
Aprīļa beigās pašmāju jestrā fanka apvienība Very Cool People ierakstija TV24 studijā – nu taustāmā formātā ir pieejams šo radību rezultātā tapušais koncertalbums. Tajā ir dzirdami arī koncertā uzstājušies viesmākslinieki, turklāt katram no viņiem ticis tāds kā cikls ar slavenu funk izpildītāju dziesmām. Evilenai Protektorei ticis Parliament repertuārs, Dinārai Rudānei ar mutes ermoņiku guru Oskaru Stolsi-Semerovu – Stīvijs Vonders, Kristīnei Prauliņai – The Meters, Jānim Stībelim uzticēts Tower Of Power gabals, Aija Vītoliņa izpaužas Kērtisa Meifilda garadarbos, ber PeR līderis Ralfs Eilands līksmo pie Džeimsa Brauna mūzikas. VCP pamatsastāvam, kurš jau tā ir piecgalvains, piespēlē vēl četri mūziķi – iespaidīgi! Šis albums patiks arī tiem, kam citādos apstākļos funk diez ko neietu pie dūšas – improvizācija un individuālā meisterība augstākajā līmenī. Nu jā, vajadzēja to raudzīt klātienē – ģitārista Elvija Grafcovs, basista Valtera Sprūdža un pūšamo instrumentu sekcijas teicamais darbs tad būtu novērtējams krietni labāk, taču vienalga, to var klausīties ar patikšanu. It īpaši tas attiecas uz 1. Give Up The funk, Hit it & Quit, You And Your Folks, Me And My Folks, ko izpilda Evilena.

Neatkarīgā Rīta Avīze 19. novembris

FHM – mēneša albums (album of the month) (November 2012) 

Laisks kruīzs trolejbusā

Pašmāju džezfanka brigāde “Very Cool People” laidusi klajā otro studijas albumu “Cruising In The Trolley”
Šis ir ne gluži visiem tautas kultūras noslāņojumiem, taču ne jau visi spējīgi doties trolejbusa kruīzā, vai ne? Viens ir tajā iekāpt un vēlēties ātrāk nonākt sev vajadzīgajā pieturā, mēģinot nesakasīties ar apkārtējiem idiotiem, kuri noteikti vēlas krist uz nervigem tieši Tev. Otrs ir izbaudīt braucienu ar neparasto transporta līdzekli, kas barojas no lielās rozetes, vērojot interesantākos tautiešus un skaistās pilsētas skatus ais loga. VCP piedāvā mūziku otrajiem – dzīves un sajūtu baudītājiem.
Šis ir diezgan tipisks džezfanks, kas turklāt ierakstīts vienā sesijā, dažu dienu laikā šā gada aprīlī. Iepriekš minētā ļaužu dalījuma pirmā kategorija jau spiedz: “Jā, vienkārši naudu taupija!” Taču otrā saprot: “Nuja, tādejādi ieraksts sanāk skanējuma ziņā līdzīgāks un līdz ar to kļūst krietni konceptuālāks!” Tā arī ir – šeit nav jāmeklē spirdzinoši hīti, ir jābauda kopums.
Neliels pārsteigums ir tas, ka VCP nav gājuši grūvīgāku (no angliskā džezvārda groove) ceļu un nepiedāvā vairāk ballītei domātu ierakstu. Ko tādu no viņiem gaidijām pēc pirmā, 2009. gadā klajā nākušā albuma “Very Cool People”, saskatot šajos sešos džekos(tagad daži gan pamainījušies) jauna “Tieme After Time” tendences. Taču rezultātā esam saņnēmuši laba, pārdomāta džezfanka un brīžiem pat diezgan tieša džeza porciju, ko vairāk kruīzēt ar ausīm. Tas gan nenozīmē, ka VCP jaunais ripulis ir garlaicīgs. Turklāt nav sarežģīti allaž smaidīgo ģitārvīru Elviju Grafcovu un pārējo “kūlo” ļaužu kompāniju sastapt koncertos, kur var izdejoties pēc sirds patikas. Albums tiešām šķiet vairāk domāts baudīšanai ar labu vīnu vai konjaku rokās, šūpojoties līdzi kvalitatīvam instrumentālajam džezfankam, kāda Latvijā, maigi izsakoties, nav daudz.
Vēl noteikti var izcelt VCP ausīm dzirdamo perfekto saspēli, vienam otra uztveršanu no pusnots, kas ir jau godājamu džezmeņu cienīga īpašība. Turklāt vairākos “Cruising In The Trolley” skaņdarbos piedalījušies arī trīs profesionāli pūtēji, padarot muzikālo baudījumu vēl krāsaināku. Laiks tātad ieslēgt sevī pilnvērtīgu muzikālo snobu un šomēnes mesties džezfanka kruīzā, kas rudenim patiesībā tīri labi piestāv.
Vienīgais akustiskais: 5th Floor
4/5 by FHM November 2012

Mūzikas saule (June 2012)

Very Cool People uzstādītais uzdevums esot izklaidēt, tā viņi paziņo sava albuma beigās, lai arī ikvienam klausītājam tas bija skaidrs jau no pirmā skaņdarba šīs grupas otrajā ierakstā. Pietiekami izklaidējoši albumā, viņi noteikti vēl jo vairāk aizraujoši dzivajā izpildījumā, dzirkstošā koktēlī sajaucot fanku ar džezu un blūzu un pievienojot vēl kādas tikai pašiem vien zināmas garšvielas, bet atturoties no dziedāšanas, kas dažkārt patiešām var nenākt par labu. Ceru, ka Bandcamp vietnē publicēto ierakstu, kuru bez maksas var noklausīties ikviens, Very Cool People izdosies atrast arvien jaunus klausītājus. Kā jau minēju – pirmkārt šis ir lielisks fons kādai gumīgai ballītei birojā vai mājās. Taču, ja ieklausīsieties uzmanīgāk, novērtēsiet vēl dzudz muzikālu smalkumu, kas varbūt pirmajā klausīšanas reizē paslīdēja garām.

Dace Volfa – Izpildījums: 5/5 Baudījums: 3,5/5

Very Cool People darbojas Latvijā maz izkoptā stilā – džezfankā. Tas viņiem ļauj kruīzēt relaksētāk un pat ar trolejbusu. Ja nopietni, tad šis ir ļoti kvalitatīvs, apzināti dažu dienu sesijā tapis un līdz ar to ļoti vienoti skanošs ieraksts, kurā ik pa laikam ieskanas arī „taisnāks“ džezs. Tas albumu vienozīmīgi ierindo mājās klausāmo kategorijā, lai arī dzīvajā izpildījumā Very Cool People noteikti uzskatāma par lielisku ballīšgrupu vārda vislabākajā nozīmē. Albums ir pilnībā instrumentāls, kas ļauj to daļēji laist gar ausīm kā fona mūziku, vai arī tieši otrādi – iedziļināties vokāla netraucētos sīkumos un dažos skaņdarbos saklausīt, piemēram, vēl trīs ārpusgrupas pūtēju iespēles un saspēles. Tādu netrūkst, tomēr pietrūkst… dzīvīguma.

Kaspars Zaviļeiskis – Izpildījums: 5/5 Baudījums: 4/5

Mūzika bez vokāla ir labākais ceļš, lai tās izpildītāju pieres pasargātu no zīmoga ar uzrakstu „Ražots Latvijā“, kas uzspiests nebūt ne ar tiem labākajiem nodomiem, kaut šajā gadijumā mēs var lepoties, ka grupa Very Cool People ir no Latvijas. Pacilājoša ballīšu mūzika, kas noderēs gan mūzikas pazinējiem, kas novērtēs gados jauno puišu saspēli un profesionāli augstvērtīgo sniegumu, gan kā neuzbāzīgs fons jebkura saviesīga pasākuma ievadā. Grupas līderis un skaņdarbu autors ir ģitārists Elvijs Grafcovs, kurš, strikšķinot savu instrumentu vienatnē, nepanāktu šādu efektu bez bundzinieka, basģitārista, „hamondiski“ burbuļojošām ērģelēm un diviem saksafoniem. Roka neceļas šo mūziku apzīmogot arī ar neko neizsakošajiem un bezpersoniskajiem žanru apzīmējumiem jazz-funk­ vai fusion, kuras savai mūzikai kabina klāt simtiem grupu visā pasaulē. Very Cool People spēlē patiešām lielisku oriģinālmūziku un, atšķirībā no citiem līdzīga ceļa gājējiem, kuru albumu dizains bieži vien ir nekāds, noformē vāciņus(šis ir viņu otrais albums) ar gaumi un lielisku humora izjūtu.

Uldis Rudaks – Izpildījums: 5/5 Baudījums: 4/5

CRUISING IN THE TROLLEY NOTEIKTI TAS IR VERY COOL – BEZ IRONIJAS (BY EROKS.LV, OCTOBER 2012)

Liekot roku uz sirds, varu apgalvot, ka Very Cool People ir jazz-funk un fusion mūzikas apvienība, kas Latvijas mūzikas āres pieskandina ar „gudras” mūzikas skaņām un ritmiem.

Viens no skaņdarbiem, kuru jāpiemin ir Slow & Low. Pēc albuma atklāšanas afterparty, uzliekot tikko iegūto disku, sanāca palikt pie minētā skaņdarba. Ļoti bieži runājot ar mūzikas apvienībām, par tik romantiskām dziesmām, tiek atzīts, ka aizkustinošās dziesmas, tiek ierakstītas priekš meitenēm. Nu, lai kā tur arī nebūtu, tas strādā. Klausoties Slow & Low, ir iespējams pat dziedāt līdzi. Elvija Grafcova ģitārspēle šajā dziesmā liek aizmirst par visu pasauli, saksofona monologs rada klātbūtnes sajūtu. Šādu smeldzi no VCP sagaidīt bija patīkams pārsteigums.

Basa spēles cienītājiem noteikti ir vērts šo albumu paklausītiesValtera Sprūdža dēļ. Zinātāji saklausīs ko Valters spēj izdarīt ar basģitāru vien.

Noteikti vēlos atzīmēt pie šī albuma tapšanas piesaistītos māksliniekus. Lai gan esmu jau minējusi, ka mani atbaida, ja grupas pamatsastāvs tiek izskaistināts ar viesmāksliniekiem, tad šoreiz varu vien teikt, ka pieaicinātie pūšamo instrumentu spēlētāji, albumam ir devuši plus punktus. Nauris Strežs, kas spēlē trombonu, visiem labāk zināms kā Latvian Blues Band pamatsastāva dalībnieks, Oskars Ozoliņš — trompete, no grupas Labvēlīgais Tips, kā arī Māris Jēkabsons, kas City Jazz Big Band, spēlē tenora saksofonu, ir augsta līmeņa mūziķi, kuri noteikti atstājuši ietekmi uz divu dziesmu — Wet Willy un Three Virtues tapšanas procesu. Pūšamās sekcijas aranžijas tika uzticētas grupas draugam un pianistam Ritvaram Garozam (City Jazz Big Band, El Trio).Neskatoties uz to, kurš radījis mūziku, mūziķis to var nospēlēt vai arī vienkārši atspēlēt. Šeit arī ir redzams katra iekšējais dvēseles stāvoklis.

Otra dziesma, kuru vēlos izcelt saulītē ir ar nosaukumu Three Virtues, kurā var dzirdēt Māra Vitkusa (taustiņi) individuālo spēlēšanas stilu, pūtēju sekciju, kā arī, vēlos apgalvot, ka šī ir dziesma, kas asociējās ar Very Cool People un tikai. Gadu laikā iegūtais stils — nezaudējot identitāti.

Very Cool People apgalvo, ka viņi rada sarežģītu un nopietnu mūziku, lai tā būtu uztverama un saprotama ikvienam. Vērtējot šo albumu, pilnībā piekrist apgalvojumam nevaru. Daži skaņdarbi vai arī to daļas daudziem tā arī tiks nesaprasti.

Es noteikti iesaku ikvienam noklausīties jauno Very Cool People albumu Cruising In The Trolley, kurā vēl arvien var sajust šo visnotaļ verī kūl sajūtu. Grupa pierāda, ka ir iespējams radīt ko jaunu un skaistu, nepazaudējot savu unikālo stilu.

by Iveta Sēbriņa, eroks.lv

Veto Magazine Nr24 (December 2012)

Pirmais salīdzīnājums, kas nāk prātā, klausoties šo ierakstu – „klišejisks“. Albums tiešām ir kā skaists skaņu celiņš iktdienas rosībai. Lai arī diezgan novalkāts, salīdzinājums nav negatīvs. Albums izskan pārsteidzoši ātri. Kā labam ierakstam raksturīgi, tas spēj pārņemt klausītāju, pilnībā ievadot to savā pasaulē, un to vispārliecinošāk paveic saksafons, kura vadībā notiek piepildīts grūva brauciens pa jazz-funk maršrutu.Šis ir otrais Very Cool People albums, kas turpina iepriekšējā albumā radīto muzikālo noskaņu, šoreiz gan iztiekot bez viesvokāliem. Instrumentālās spēles baudijums. Skaisti un dzīvespriecīgi.

By Ainārs Rūsiņš (Veto Magazine Nr24, December 2012)

Jazz Music LV (November 2012)
Klausoties grupas VERY COOL PEOPLE mūziku rodas sajūta, ka dzīve ir mūžīgi svētki, aizrautīga rotaļa un izklaidēšanās draugu lokā. Un kā nu ne, – raugoties tēmu autora un ģitārista Elvija Grafcova vienmēr smaidošajā sejā, varam viņu tikai apskaust par vienmēr labo garastāvokli. VERY COOL PEOPLE savā jaunākajā albumā „CRUISING IN THE TROLLEY” turpina sajaukt kopā fanku un džezu ar blūza elementiem HAMOND ērģeļu mērcē, šoreiz kā filozofisko ieraksta koncepciju izvēloties 19. trolejbusa maršrutu un dzīvu, koncertiem atbilstošu skanējumu.
Grupa nenodarbojas ar „velosipēda izgudrošanu”, jo sen jau ir sapratusi, ka publikas lielākā daļa vienmēr gaida izklaidi. Patiesībā spēlēt to, kas pašam patīk, vienlaicīgi izklaidējot publiku, nav vienkāršs uzdevums. VERY COOL PEOPLE ir atradusi savas formulas, kā to paveikt. Un tās ir: spēcīga ritma grupa, izteiksmīgi „rifi”, laba skaņa un muzikālā dinamika. Otrs, jau dziļāks slānis, ir aizrautīga, izsmalcināta improvizācija un savstarpējā saspēle. Latvijā nav nemaz tik daudz tādu grupu, kuras uzdrošinātos ierakstus veikt vienlaicīgi spēlējot ne tikai pilnā, bet pat paplašinātā sastāvā, kas atgādina nelielu bigbendu. Pieaicinātā pūtēju grupa (Māris Jēkabsons, Oskars Ozoliņš un Nauris Strežs), papildinot grupas skanējumu ar Ritvara Garozas aranžējumiem, ir krietni palielinājusi mūzikas dinamiskā skanējuma kontrastus. Albumā iekļautas astoņas kompozīcijas, kuras pēc veco amerikāņu džezistu parauga jau ir izauklētas un noslīpētas neskaitāmos koncertos, tādēļ to ieskaņošana studijā ir paveikta īsā laikā. Skaņdarbu aranžējumi ir smalki izstrādāti, ar īpašām, kā jau tas džeza mūzikai raksturīgs, atstātām improvizācijas vietām. Visvairāk ar „zolēšanu” nodarbojas ģitārists Elvijs Grafcovs, saksofonists Toms Rudzinskis un taustiņērģelnieks Māris Vitkus, tomēr arī basģitāristam Valteram Sprūdžam ir atvēlēts laiciņš, kurā no basa klucīšiem sabubināt mazu celtnīti. Kaspara Grigaļa izsmalcinātā un daudzveidīgā bungu spēle ir viena no VERY COOL PEOPLE firmas zīmēm.
Titulskaņdarbs „CRUISING IN THE TROLLEY” jau ar pirmajām taktīm iesviež klausītājus grupai raksturīgajā priecīgajā noskaņā. Pārsteidza “SLOW & LOW” – vienīgā balāde ar minora blūza noskaņu, kura izteikti atšķiras no pārējiem grupas skaņdarbiem. Šķiet, tas varētu būt domāts kā cieņas apliecinājums kādam no Elvija iecienītajiem amerikāņu ģitārmonstriem. Kā albuma kulminācija jāuztver emocionāli spēcīgākās, spriedzes pilno „HOT SPOTS” un tai sekojošās „THREE VIRTUES” kompozīcijas. Noslēdzošais „akustiskais” blūza skaņdarbs „5TH FLOOR” 5 ceturtdaļās izklausījās pēc tāda kā viltīga joka, lai dejotājiem, kuri apskāvuši viens otru, jauktu soļus. Kā trūkumus var minēt dažu tēmu intonāciju un ritmikas savstarpējo līdzību. Tomēr albuma astoņi skaņdarbi ir tik ļoti bagāti ar muzikālo informāciju, ka tas uzreiz nav pamanāms. Es šo albumu izvirzītu Latvijas gada mūzikas ierakstu balvas nominācijai „Gada pozitīvākais ieraksts”, ja vien tāda eksistētu.

By Jazzmusic.lv (November 2012)

Fanks nav miris!

Very Cool People “Very Cool People” – FHM mēneša albums (album of the month) (August 2009)

Very Cool People, jauna pašmāju brigāde, iegriež grūvu debijas diskā!Šī jau atkal ir normāla štelle! Pirms gadiem desmit pašmāju tusētājiem pa pieri ieblieza Time After Time, pierādot: arī spēlējot vairāk vai mazāk instrumentālu fanku, var uztaisīt pārtiju, ka tik turies. Galvenais to darīt ar maksimālu atdevi – tā, lai neizpaliek viens kārtīgs grūvs(no vārda groove, ja kas). Tagad taimi jau kļuvuši par nopietniem vīriem, kuriem visvisādu blakusprojektu netrūkst, tādēļ vietā tika gaidīti nākamie. Mēģinājumi bija, bet nu.. Tomēr beidzot ir sagaidīti īstie! Lai kā divi no sešiem VCP darboņiem -Elvijs un Artūrs – FHM maija numurā mūzikas intervijā nevēlējās piekrist, ka viņus salīdzina ar TAT, mēs tomēr to darām, unn tas ir domāts kā kompliments. Var lauzt šķēpus par to, vai divos no deviņiem(ja neskaita ievadu) diska skaņdarbiem vajadzēja pieaicināt runasvīrus, taču pārējais atstāj diezgan konceptuālu instrumentālā džezfanka albuma iespaidu, un tas ir ļoti patīkami. Protams, sadarbība ar Ozolu VCP ir ātrāk pavilkusi popularitātes saulītē, taču izskatās, ka šiem džekiem pilnībā pietiek pašiem ar savu muzikālo šarmu. Ko tālāk? Spēlēt, spēlēt un spēlēt labās pārtijās. Mēs varam dot godavārdu, ka uz FHM Party šie džeki pilnīgi noteikti tiks uzaicināti spēlēt!

5/5 Very Cool People “Very Cool People” – FHM mēneša albums

Mūzikas Saule (April 2009)

Lai nosauktu sevi par varen stilīgiem ļautiņiem, jābūt vai nu lieliskai humora izjūtai, vai arī milzu pašpārliecībai jau uz augstprātības robežas. Ka ar humora izjūtu Elvija Grafcovam un viņa plašajam draugu pulkam, kas kā grupas dalībnieki vai viesmūziķi piedalījušies ierakstā, viss kārtībā, liecina jau diska vāciņš. Noklausoties albumu, ar prieku jāsecina, ka šie puiši ir tiesīgi saukt sevi par Very Cool People,  pat ja viņi to būtu domājuši pilnā nopietnībā. Savulaik ko līdzīgu – pārsvarā instrumentālu un džezīgi dejojamu – radīja Time After Time, kuri bija  cool 90. gadu beigās. Tagad Very Cool People rāda, kādam jābūt stilīgam ansamblim 2009. gadā.

Dace Volfa (“Mūzikas Saule”) Izpildījums: 5 Baudījums: 4,5

zdzirdot teju vai intelektuālu flirtu starp džezu un hiphopu, pat vienaldzīgais saspicē ausis. Tāds pavērsiens ir patīkami negaidīts un pat ļoti oriģināls – ne tikai latviešu apritei, bet arī starptautiski, un tāpēc šoreiz varbūt nebūs objektīvi kurnēt par neadekvātiem tekstiem angļu valodā. Teksti, starp citu, īsi un trāpīgi. Turklāt Ozols šajā ziņā apzinās saturiskās vērtības, reiz pārtraucis anglisko izpildījumu grupā Fact un “pārtulkojis” hiphopu latviski. Kaut gan vokāla un repa kopumā šeit nav nemaz tik daudz, jo savukārt ietekmīgā džeza sintēze jeb sava veida fusion ir gana efektīga, lai uzsvērtu hiphopa muzikalitāti un ritmikas atbilstību improvizācijai. Poedevām vēl maskēts humoriņš stilā un akcentos šo pasākumu padara diezgan elegantu urbānajai mūzikai.

Jānis Stundiņš(mūzikas žurnālists) Izpildījums: 4 Baudījums: 3

Par labu gaumi un asprātību liecina jau albuma noformējums, kurā teikts aptuveni tā: nopērciet šo iepakojumu, kurā izmantots nedaudz līmes un prasmīgi izlietots pietiekams daudzums melnās tintes, ar apaļu plastamasas gabalu iekšā, un jūs iegūsiet šo mūziku par brīvu. Līdzās brīdinājums, ka dažas kompozīcijas var saturēt tekstus, jo savā būtībā ta ir jautrām balītēm piemērotas džezīgas instrumentālas mūzikas grupa, kuras līderis un mūzikas autors ir ģitārists Elvijs Grafcovs. Tomēr ģitārskaņas nebūt nedominē – grupai ir divi saksafoni un omulīgi Burbuļojošas ērģeles, daļā skaņdarbu spēlē divi bundzinieki. Kā pieaicinātie mākslinieki atsevišķos gabalos piedalās grupas “Laime pilnīga” dziedātājs Ervīns Ramiņš, reperi Madman, Ozols un Nātre, liekot vilkt paralēles ar deviņdesmito gadu Time After Time, tomēr mūzikas vienkāršības un labās humora izjūtas dēļ biežāk gribas piesaukt uz panku, nevis džeza saknēm izaugušo grupu “Sirke”, kas uzskatāma par pirmo Latvijas postroka vēstnesi. Patīkams atklājums, kam noteikti kā pieprasītam profesionāļu kolektīvam turpmākajos gados būs nozīmīga loma latviešu mūzikā.

Uldis Rudaks: Izpildījums: 4 Baudījums: 4

INTERVIEWS

Sniegavīra ekspresis. Very Cool* Elvija Ziemassvētki (S.Vanzovičs, nra.lv 23.12.2019)


SVĒTKUS CITIEM UN TAD SEV. Grupai Very Cool People šogad bijis vairāk nekā pussimts koncertu, un arī svētkos šī kompānija negrasās sēdēt dīki. «Ziemassvētkos mēs 24. datumu pavadām kopā ar savējiem, bet 25. atkal esam savā darba ģimenē – mēs taču praktiski visu gadu dzīvojam kopā, koncertos. Mums parasti tiešām ir Ziemassvētku balle: pēc koncerta satiekamies mūsu pianista Māra dzīvoklī, notiek ģimenisks grupas pasākums – pārsvarā tikai grupas mūziķu lokā, dažkārt varbūt kādamatnāk līdzi sieva. Tiesa, pavisam nesen Mārim nodega dzīvoklis, tāpēc pašlaik prātojam, kur pulcēties,» labākajās melnā humora tradīcijās joko Elvijs Grafcovs. «Savukārt 24. decembra vakarā cenšos satikt pēc iespējas vairāk savējo. Mana sieva ir spāniete, un dažkārt viņas ģimene atbrauc pie mums, ja nē, tad mēs sanākam kopā pie manas mammas tepat Rīgā» © Rūta Kalmuka/ F654 Photo Agency

Ziemassvētkos praktiski visur muzikālais piedāvājums ir identisks: klusinātas, skaistas un apgarotas melodijas, sākot no radiostacijām, līdz pat baznīcām. Par laimi, daži padomā arī par tiem cilvēkiem, kuri svētkos vēlas iziet no mājām un aizvadīt tos jautrākā noskaņā – tiem derēs projekts Sniegavīra ekspresis, kas trešdien, 25. decembrī, piestās mūzikas namā Daile.

Sniegavīra ekspresim jau piektais

Šogad aprit jau piektais gads, kopš Sniegavīra ekspresis priecē visus Ziemassvētku koncertu cienītājus – šomēnes džeza primadonna Kristīne Prauliņa, muzikālais hameleons Ralfs Eilands un atraktīvā džezfanka grupa Very Cool People bija devušies piecu koncertu tūrē, kas trešdien noslēgsies ar diviem pasākumiem mūzikas namā Daile. Programma veidota tā, lai arī tiem, kas Ziemassvētkos vēlas izkustēties ārpus mājām, būtu iespēja to darīt, patīkamā atmosfērā paklausīties svētkiem veltītās dziesmas jestrākos aranžējumos un iesildīties vakaram, kas gaidāms ģimeniskā lokā pie svētku eglītes. «Tie nav kā baznīcas koncerti, tie ir jautri un enerģiski pasākumi, un citādāki tie nemaz nevar būt, jo Ralfs, manuprāt, ir enerģiskākais skatuves mākslinieks Latvijā, arī Kristīnei ir milzīgs enerģijas lādiņš, nu, un mēs jau arī visu laiku esam kā driģenes saēdušies,» smejas VCP līderis Elvijs Grafcovs. «Katru gadu par 40-50% mainām programmu, bet šogad no tām visām izveidojām tādu kā The Best – esam pāraranžējuši jau gandrīz visas pieejamās Ziemassvētku dziesmas un divas vēl izdomājuši arī paši.» Ideja par nedaudz citādākajiem Ziemassvētkiem radusies spontāni. «VCP bija aktīvais albuma Funkology laiks, kad spēlējām kopā ar Ralfiņu un Kristīni, un reiz Ralfs man zvana un aicina satikties – esot baigā ideja, sarīkojam fanka Ziemassvētkus! Iesākumā pret šo ideju biju diezgan skeptisks, jo grupai Kool & The Gang jau ir bijis Ziemassvētku albums, negribējās atkārtoties. Taču sanācām kopā un paskatījāmies, kas notiek Rīgā un ārpus tās – visi koncerti emocijām piesātināti, visi ar nopietnu tematiku. Gribējās kaut ko jautrāku. Iesākumā pat vēlējāmies sarīkot stāvkoncertu, taču nevēlējāmies no tā atgrūst gados vecākus cilvēkus. Tāpēc sēdošie koncerti ir kā kompromiss, tomēr mēs vienalga mēģinām tajos cilvēkus raut kājās. Pirmajā gadā Sniegavīra ekspreša koncerts bija mūzikas namā Daile, pēc tam pieķērām klāt Liepāju un Valmieru, bet trešajā un ceturtajā gadā palikām tikai pie Rīgas, taču jau ar diviem koncertiem – decembris mūziķiem ir aizņemtākais mēnesis, nebija tik viegli izbrīvēties pašiem, kur nu vēl atrast laiku, lai nodarbotos ar šo koncertu organizēšanu un reklamēšanu. Šogad tomēr nolēmām izbraukt ar šiem koncertiem arī uz Salaspili, Siguldu, Smilteni un Alūksni,» stāsta Elvijs.

No Korejas līdz Balkāniem
Ja daudziem mūziķiem gada aizņemtākais mēnesis ir decembris, tad VCP tādi ir visi 12 mēneši – it īpaši 2019. gadā. Grupai pēdējos gados bijis ap 30-40 koncertu, bet šogad šis skaitlis pieaudzis līdz 50-60, turklāt VCP piedāvāja trīs dažādas programmas: instrumentālo koncertu no 2017. gada albuma un 2021. gadā gaidāmā diska, šogad izdotajā albumā Caution! Contains Words! jeb Uzmanību! Satur vārdus! iekļauto skaņu materiālu (ar dažādiem vokālistiem) un pilnīgi jaunu koncertprogrammu kopā ar reperiem ansi un Edavārdiem, kā arī Kristīni Prauliņu. «Latvijā pieprasītāka ir programma kopā ar reperiem – februārī izdosim albumu Koncertprogramma «Pa apli», kas dzīvajā šogad ierakstīts Saulkrastu Džeza festivālā. Pieprasītas ir arī uzstāšanās kopā ar Kristīni [Prauliņu] un Evilenu [Protektori]. Savukārt ārpus Latvijas prasa gandrīz tikai un vienīgi instrumentālos koncertus. Esam piedāvājušies braukt ar vokālistiem, bet – nē, nē, nē, brauciet tikai instrumentālā variantā! Maijā būs koncerti Vācijā un Ungārijā, un tā būs pirmā reize, kad tūrē ārpus Latvijas dosimies ar Kristīni. Ja 2019. gada vasara bija Latvijas festivālu gadalaiks, 2020. gada vasarā pievērsīsimies Eiropas festivālu apceļošanai. Plānos ir arī Dienvidkoreja, pārrunu līmenī ir brauciens vēl šur tur Āzijā,» uz ātru roku nākamā gada plānus ieskicē Elvijs. Jāuzsver, ka tās nav nekādas gaisa pilis – VCP darba grafiks ir aizpildīts teju līdz pat 2021. gadam. «Jā, piemēram, rudenī atkal dosimies uz Centrāleiropu, turklāt mums jau ielikti daži koncerti arī pašās 2020. gada beigās,» apstiprina ģitārists. Gada sākumā VCP pabija lielākajā alternatīvās popmūzikas festivālā Eurosonic Noorderslag Nīderlandē, vasarā bija tūre pa Baltijas valstīm un Vāciju, uzspēlēts arī lielākajos pašmāju festivālos Positivus un Summer Sound, bet rudenī grupa bija devusies tūrē pa Centrāleiropas un Balkānu valstīm, kur pabija arī pērn. «Pagājušajā gadā plāns bija izbraukt tikai dažos koncertos pa Rumāniju, taču, kad pērn viesojāmies Dienvidkorejā, satikām draudzīgu grupu no Serbijas, ar kuru iepriekš kopā spēlējām dažos festivālos. Viņu menedžeris, kurš ir ungārs, saka – ja jau brauksiet uz Rumāniju, varbūt gribiet nospēlēt dažus koncertu arī Ungārijā?! Kāpēc ne! Tāpat mums ir draugi Serbijā, kas noorganizēja dažus pasākumus tur, vēl draugos ir kāda slovēņu grupa, kuras trompetists ar mums uzstājās Slovēnijas koncertā utt. Šogad braucām atkal. Budapeštā mūs pie sevis uzaicināja pat vēstnieks, tā teikt, ietusēt, plus mūs tur jau nedaudz zina – esam tur kļuvuši atpazīstamāki un spējam savākt cilvēkus uz koncertiem klubos,» to visu kā pašsaprotamu klāsta Elvijs. VCP nav nemaz tik viegli savākties uz koncertiem, jo sastāvā muzicē astoņi («Dažkārt divpadsmit,» smiedamies pielabo Elvijs) mūziķi. «Esam apraduši ar dažādām situācijām. Mums ir vairāki aizvietotāji, kuri gandrīz skaitās pamata sastāvā, jo bieži gadās nepieciešamība pēc aizvietošanas. Piemēram, šogad tikām līdz Čehijai, kad saksofonistam Kristapam piezvanīja sieva un pateica, ka viņiem piedzimis otrais bērns – bija plānots, ka tas notiks tikai pēc mēneša. Ātri braucām uz Vīnes lidostu, viņš lidoja uz Rīgu, savukārt mēs braucām uz Budapeštu, pa ceļam sarunājām Artūru Sebri, kurš mums tur pievienojās, un uz nākamo koncertu Rumānijā jau bijām ar viņu sastāvā.»

Džezs kā mūzikas valoda
Par šādu mūziķa darbīgumu nav jābrīnās, uzzinot paša Elvija Grafcova radurakstus – viņā plūstot latviešu, krievu, ukraiņu, tatāru, zviedru un arī vāciešu asinis. «Braucot pa Ungāriju, Rumāniju, Serbiju un citām valstīm, mani nepameta sajūta, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijis karavadonis, kas šiverējis pa šo reģionu, jo, pat tikai pirmo reizi tur esot, jau jutos kā mājās – Belgradas ielās staigājot, zināju, kur katra no tām aizvedīs!» smejas ģitārists. Arī valodu jautājumos viņš ir kosmopolītisks. «Esmu kā čigāns, daudz kur padzīvojis, un, ja gribi muzicēt ar vietējiem, ir jāzina viņu valoda. Viļņā esmu dzīvojis kādu pusotru gadu, mācījos Mūzikas akadēmijā, arī Spānijā esmu kādu laiku darbojies – neviens tur angliski baigi raiti nerunā. Ja gribi, lai vietējie mūziķi būtu tavi draugi, vai nu runā viņu valodā, vai nerunā, bet tad arī nekur nespēlē.» Līdz devītajai klasei Elvijs mācījies Rīgas 3. mūzikas internātvidusskolas klavieru klasē. Pēc tam viņš skolojies Āgenskalna Valsts ģimnāzijā ar matemātikas novirzienu, paralēli mācoties spēlēt ģitāru pie Muraveja (Aleksandrs Sircovs), Kaspara Zemīša, Kurmja (Pauls Kravalis) u. c. spečukiem, tomēr iestājies Rīgas Tehniskajā universitātē, Informācijas tehnoloģiju specialitātē. Alkas pēc mūzikas bijušas stiprākas, un Elvijs devies studēt džezu uz Viļņas Mūzikas koledžu. Pēc tam ceļš aizvedis uz Orhūsas Mūzikas akadēmiju, kur tupinājušās mācības ģitārspēlē. «Aizbraucu un tur aizķēros – nodzīvojos pa Dāniju kādu pusotru gadu, mācījos pie ļoti forša pasniedzēja – gan blūziņu, gan džeziņu. Bija doma atbraukt uz Latviju uz gadu, bet pēc tam atgriezties tur pabeigt mācības maģistrantūrā, taču nu jau esmu šeit 13 gadu un, kā izskatās, atpakaļ tomēr nebraukšu,» smaida Elvijs. Šobrīd viņš pats jau 12 gadu pasniedz džeza ģitārspēli Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā, kā arī vada nodarbības divās Yamaha mūzikas skolas filiālēs. Kāpēc tieši džezs? «Džezs ir ļoti laba skola, mūzikas valoda, ar kuras palīdzību iemācies harmoniju – džezs ir pats ātrākais ceļš tās apgūšanai. Es vienmēr esmu teicis saviem skolēniem, ka pēc skolas pabeigšanas nav obligāti jāspēlē džezs, to māca tādēļ, ka tam ir vissarežģītākā harmonija, tajā ir visvairāk akordu, un, ja tos iemācies, varēsi labi justies arī citos žanros. Man gan vispār liekas, ka ir bezjēdzīgi visu dalīt stilos. Ir vienkārši mūzika, un tā tiek piesieta kādam žanram tikai tāpēc, lai to pārdotu,» šķiet, vienīgo reizi visas sarunas gaitā Elvijs kļūst nopietns.

Lai spēlētu, ir jāspēlē
Pirms padsmit gadiem izveidotās VCP lielākais trumpis ir tieši dzīvās uzstāšanās – grupas mūzika var patikt vai nepatikt, taču tās uzstāšanās nevar atstāt vienaldzīgu, tas vienkārši nav iespējams. «Mans uzskats ir tāds, ka grupai ir jāspēlē. Ja mēnesī nav vismaz viena vai divu koncertu, par ļoti kvalitatīvu šādu grupas darbību nevar saukt – tāds ir mans dziļi subjektīvais viedoklis. Spēlējot tādu mūziku, kādu spēlējam mēs, nevar vienreiz gadā nospēlēt koncertu arēnā, bet pārējā gada laikā neko nedarīt – tad tur nekas nebūs! Ir visu laiku jābūt končiem, un, lai tādi notiktu, ir jābūt mēģinājumiem. Savukārt, ja tādi notiek, tad tajos tiek radītas jaunas dziesmas, un tātad ir jābūt arī ierakstiem,» visu kā pa plauktiņiem saliek Elvijs. «No šiem koncertiem arī izaugsme – visās nozīmēs. Esam krustām šķērsām izspēlējušies gandrīz visos Rīgas klubos. Daudz cilvēku no tās paaudzes, kas tolaik gāja uz klubiem tusēties, šobrīd pabeiguši studijas un darbojas nopietnās sfērās. Ar mums viņi ir auguši, taču joprojām nāk uz mūsu koncertiem, līdz ar to loģiski, ka šobrīd varam spēlēt plašākai un arī pirktspējīgākai auditorijai nekā pirms desmit gadiem. Taču mēs visu laiku cenšamies radīt kaut ko jaunu un uzstāties ar jauniem viesmāksliniekiem, lai nekļūtu par tiem vecajiem onkuļiem, kuru koncertos visa auditorija sēž, jo vairs nevar nostāvēt. Tā ir attīstība.»
*Very Cool – ļoti foršs (angļu val.).
Elvijs Grafcovs • Dzimis 1983. gada 14. decembrī Rīgā. «Šogad tā bija viena no četrām manām brīvdienām decembrī. Brīnumainā kārtā! Lai gan tā bija sestdiena, tajā neiekrita neviens koncerts!»
• Grupa Very Cool People izveidota 2007. gadā, sastāvs: Elvijs Grafcovs (ģitāra), Oskars Ozoliņš (trompete), Māris Jēkabsons (tenorsaksofons), Kristaps Lubovs (baritonsaksofons), Laura Rozenberga (trombons), Māris Vitkus (taustiņi), Jānis Olekšs (bass) un Andris Buiķis (bungas).
• Diskogrāfija: Very Cool People (2009), Cruising In The Trolley (2012), Funkology (2015), Heya Some Kind Of Fish… (2017), Snowman’s Express (2018), Caution! Contains Words! (2019), Koncertprogramma «Pa apli» (plānots, 2020)
• Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Marta. «Viņa ir dzimusi Spānijā, Valensijā – pa pusei spāniete, pa pusei francūziete. Satikāmies kādā ballītē Dānijā, bet nu jau sešus gadus dzīvojam Rīgā.»
• Hobiji: «Katrā vietā, kur ievācos, es to mēģinu labiekārtot. Piemēram, šovasar man bija mērķis izbruģēt pagalmu. Iepriekšējā dzīvesvietā es izdomāju, ka mājas ieejai vajadzētu uzlikt durvju kodu, pēc tam izdomāju, ka ārdurvis vajadzētu arī nokrāsot, tad visiem nomainīju pastkastītes. Lūk, tāds man ir hobijs tajos retajos brīžos, kad man nav, ko darīt!». 

by S.Vanzovičs, nra.lv 23.12.2019

Elvijs no “Very Cool People” – nemitīga ballīte ar pievienoto vērtību (K.Zaviļeiskis, 9 Vīri, 28.09.2019.)

Elvijs Grafcovs ir allaž smaidīgs – gan uz skatuves arvien lielāku popularitāti gūstošās grupas Very Cool People sastāvā, gan ārpusskatuves dzīvē, kas arī lielā mērā veltīta tieši mūzikai. Tā kā Very Cool People neizsīkstošā ballīte šovasar piestāja daudzās Latvijas vietās, iespraucāmies Elvija blīvajā grafikā, lai par to nedaudz papļāpātu.

 

Photo by Roijs Maizītis

Viņa runasveids ir brīvs, saskarsmē ar dažādu tautu ļaudīm ērti apbružāts, un to pašu var teikt par viņa augsti profesionālo ģitārspēli. Tā neizklausās samocīti, gluži tāpat kā ap Elviju sapulcējušies mūziķi. Un viņš spēj pulcēt labākos, tāpēc nav brīnums, ka publika to agrāk vai vēlāk, bet patiesi novērtē.

Atskatoties uz šīs vasaras koncertgrafikiem un festivālu mākslinieku sarakstiem, nav grūti secināt, ka pārsvarā nosaukums Very Cool People tajos bija redzams. Kā līdz tam nonācāt?
Tāds bija mūsu mērķis! Jau pagājušais gads mums bija ļoti veiksmīgs, bija arī vairākas turnejas ārpus Latvijas. Koncertējām Dienvidkorejā, Rumānijā, Ungārijā. Tās rezonēja Latvijā, jo tieši pirms braukšanas rudenī palaidām radiostacijās singlu Pa apli. Tas kļuva par hitu, un tagad mums ir arī jauna programma ar hiphoperiem. Patiesībā katrā festivālā šogad bijām ar citu programmu. Bija programma Pa apli ar Kristīni Prauliņu un hiphoperiem – Edavārdiem un ansi, ir instrumentālā albuma Heya Some Kind Of Fish! We Don’t Know The Name Of This Fish In English, But In Latvian It Is Vimbas programma, un ir mūsu šobrīd jaunākā albuma Caution! Contains Words! programma.
Kas jūs īsti esat? Džeza grupa, fanka grupa, popgrupa, hiphopa ansamblis? Varbūt Balkānu orķestris, jo programmās dzirdēta arī šādas ievirzes mūzika. 
Mēs esam pēdējais Latvijas bojbends. Ar vienu meiteni. Bet Backstreet Boys arī bija Niks. Mēs nevelkam robežas. Visi esam profesionāli mūziķi, klausāmies dažādu mūziku, un ikdienā katram sanāk arī spēlēt dažādos citos projektos. Kad esam kopā, dodam vaļu radošai brīvībai. Turklāt esam apauguši ar tādu kā Very Cool Society. Ir daudzi cilvēki, kuri nespēlē Very Cool People pamatsastāvā, bet pieslēdzas ik pa laikam. Plus vēl ir daudzie dziedātāji mums apkārt. Kristīne Prauliņa, Evilena Protektore, Ralfs Eilands, Aija Vītoliņa, jau minētie hiphoperi… 
Tiešām vesela society jeb sabiedrība, kas riņķo ap tevi. Tu radi sev apkārt nemitīgu mūziķu ballīti.
Kad grupai ir liels sastāvs, ik pa laikam kāds ir jāaizvieto. Lēnā garā tā tas cilvēku loks arī ir izaudzis. Ja mēs skatāmies Very Cool People vēsturē, tad sākumā bijām trīs, tad pieci, tad 15 un tad noapaļojāmies uz astoņiem. Kopš kaverversiju albuma Funkology ierakstīšanas esam nemainīgi astoņi instrumentālisti, izņemot basistu, jo šogad Valtera Sprūdža vietā atnāca Jānis Olekšs. Mums ļoti nepatīk mēģinājumos spēlēt jau labi zināmas dziesmas. Ir nepieciešamība nemitīgi radīt kaut ko jaunu. Piemēram, no jūlija vidus jau sāksim gatavot jaunu Ziemassvētku programmu ikgadējam Sniegavīra ekspresim. Plus programmu rudens turnejai, kas notiks vairākās Balkānu valstīs.
Vienkāršāk un arī lētāk taču būtu uztaisīt stabilu kvartetu un braukāt apkārt ar to.
Tas nebūtu tik interesanti. Nu jau esam arī tikuši pie deviņvietīga augstā busiņa, kur var piecelties un izlocīt kājas, kā arī var iekraut aizmugurē visus instrumentus un nepieciešamo tehniku. Tehniskās lietas mums kūrē taustiņinstrumentālists Māris Vitkus. Viņam tas patīk. Katram no mums ir stiprās un vājās puses. Laikam esam jau tik veci, ka apzināmies – cilvēki jāpieņem tādi, kādi viņi ir. Tad arī nav problēmu visu noorganizēt, jo katrs dara to, kas viņam sanāk vislabāk.
Very Cool People izskatās pēc apzināta, pakāpeniska darba veiksmes stāsta. Tagadējā popularitāte patiesībā ir izveidota daudzu gadu laikā… 
Tā sanāk – 12 gadi bija jāpastrādā, lai tagad būtu ballīte! Ir pat izaugusi nākamā mūziķu paaudze. Daži cilvēki, kuri mēdz ar mums kopā uzspēlēt, kādreiz vēl klausījās mūs koncertos, domājot – vau, cik kruti, es arī tā gribētu… Esam apritē jau tik ilgu laiku, bet tas ir forši. Mēs arī skatāmies uz jaunajiem mūziķiem, ko vēl varētu pieaicināt. Es domāju, ka Latvijas Mūzikas akadēmijā pirmajam un otrajam kursam jau vajadzētu pasniegt arī Very Cool People materiālu. It īpaši pūšamo sekcijai. Tas pēc tam pavērtu lielākas iespējas darba tirgū… 
Un kā tu pats nonāci tajā tirgū?
Vectēvs bija liels stāstnieks. Līdz piecu gadu vecumam es ar viņu pavadīju ļoti daudz laika. Viņš man daudz stāstīja, lasīja, darījām kopā visādas foršas lietas. Tāds nemitīgais radošums man varētu būt jau no tā laika. Tad sākās skola, mūzikas skola. No pieciem gadiem mācījos spēlēt klavieres.
Precizēsim, ka runa ir par Rīgu… 
Jā, esmu no tiem retajiem džekiem mūzikā, kurš ir no Rīgas. Vispār kultūras vidē ir ļoti maz rīdzinieku. Lielākoties nākuši no laukiem. Bet es tiešām esmu rīdzinieks. Līdz 9. klasei mācījos mūzikas internātā. Tad aizgāju uz matemātikas novirzienu Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, taču sapratu, ka mūzikas tomēr pietrūkst, un sāku spēlēt ģitāru. Notika ģitāristu sesijas, pamācījos pie Muraveja (Aleksandra Sircova), pie Kaspara Zemīša, pie Kurmja (Paula Kravaļa). Tad iestājos Tehniskajā universitātē. Matemātika man padevās viegli, gāju būtībā uz eksāmeniem un pavadīju mājās laiku ar ģitāru. Divdesmit gados biju pabeidzis RTU un sapratu, ka galīgi negribu strādāt IT sfērā. Aizbraucu un iestājos Lietuvā džeza skolā, jo Latvijā tādas iespējas vēl nebija. No Lietuvas vienā maģiskā brīdī nokļuvu Dānijā. Tur turpināju mācīties ģitārspēli Orhūsā. Pabeidzu skolu un atbraucu uz Latviju ar domu, ka pēc gada atkal braukšu kaut kur tālāk. Tad mēs ar Tomu Poišu un Artūru Reiru Reformātu baznīcas pagrabā pie Armanda Treiliha ierakstījām demo. Viņš prasīja, ko uzrakstīt uz diska. Es atbildēju – Very Cool People. Tā tas viss sākās.
Tava sieva ir spāniete, un esi gana daudz spēlējis arī Spānijā, kļuvis par savējo Valensijas džeza aprindās.
Ballītē Dānijā iepazinos ar spāņu meiteni. Aizbraucām ceļojumā uz Vāciju. Tad izdomājām, ka daļēji dzīvošu Latvijā, daļēji Spānijā. Valensijā gāju uz jam session vakariem. Latvijā darbojos ar Very Cool People un izdomāju, ka jāaizved džeki arī uz Spāniju. Mums nebija līdzi basista, aizstājējs bija vietējais. Ar to dikti sadraudzējos un sākām spēlēt Spānijā kopā. Tad tur atradu arī ģitārskolotāju. Tā arī braukāju šurpu turpu. Pēdējos piecus gadus gan dzīvojam Latvijā, jo tā kā šeit nav nekur. Robežu nav, vari braukt visur, internets palīdz ātrāk visur nonākt, apkārt ir džeki, ar kuriem kopā vari muzicēt un doties izbraukumos. Pamatā skatāmies uz dienvidaustrumu un Centrāleiropas tirgu.
Ne reizi vien jūsu dziesmas atskaņotas pat BBC. Robežas tiešām ir vaļā! 
Ārzemēs mūs pamanīja, pateicoties tieši Funkology albumam. O, šitie džeki zina, ko dara! Spēlē to foršo mūziku un spēlē to pareizi. Latvijā neviens par to albumu pat īsti neuzrakstīja. Kas tas par kaverversiju albumu… Šeit tas mums drīzāk pavēra privāto pasākumu sfēru. 
Latvijā ar šādu pilna laika muzicēšanu var pelnīt naudu, vai nākas vēl iespringt citos darbos?
Kā kuro brīdi. Es vēl mācu ģitārspēli bērniem divās Yamaha mūzikas skoliņās. Man patīk tā neformālā gaisotne. Pasniedzu arī Mediņos (Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā – Red.). No rīta tāpat darīt nav ko, aizeju pamācīt bērnus skolā, satieku jaunus, talantīgus cilvēkus, kuri bieži man pašam izstāsta, kas aktuāls mūzikas pasaulē. Maijā man likās, ka ir par daudz, jutos pārguris, bet vispār nav ne vainas. 
Skaidrs, izglīto jauno paaudzi, lai būtu ar ko nākotnē kopā spēlēt. 
Jā, jā, mērķi ir savtīgi! Mēs grupā ik pa laikam pieaicinām uzspēlēt kādus jaunos mūziķus. No Mediņiem, no akadēmijas. Bet tā dara visi bendlīderi, cik nu Latvijā te tādu ir. Kārlis Vanags, Lauris Amantovs… Runa ir par grupām, kurās ir liels mūziķu sastāvs. Nav runa par nelielām popgrupām.
Tev ir 35 gadi. Daudz vai maz tādām bendlīdera nodarbēm, vai viss vēl priekšā?
Man liekas, ka tagad ir tas vecums, kad ir riktīgi jāmauc. Varēšana un gribēšana beidzot ir vienā līmenī. Arī braukšana ar busu turnejās prasa izturību, kāda droši vien sāk pazust, kad tev ir piecdesmit.

Kāds ir jūsu zelta vidusceļš? Kaut kur pa vidu starp džeza festivāliem un zaļumballēm, kur jūs gaidītu atplestām rokām, ja vien spēlētu visas pareizās kaverversijas? 
Mums ir bijušas nopietnas sarunas par to, kur mēs vēlamies doties tālāk. Spēlējam tikai privātos pasākumos vai festivālos? Nolēmām, ka esam priecīgi par privātajiem, jo tie ļauj būt radošiem un pēc tam to attīstīt tālāk. Privātajos arī spēlējam to pašu, ko parasti, jo pirktspējīgie cilvēki šo desmit gadu laikā acīmredzot arī ir auguši un viņiem patīk kvalitatīvāka mūzika. Taču, ja vienlaikus būs iespēja spēlēt festivālā vai privātā pasākumā, priekšroku dosim festivālam. Arī ārpus Latvijas festivālos nu jau spēlējam par normāliem honorāriem. Ļoti palīdz arī valsts atbalsts. Mums tika piešķirta Valsts Kultūrkapitāla fonda nauda turnejai. Mēs beidzot varam konkurēt ar dāņiem, nīderlandiešiem, visu veco Eiropu. Visu festivālu organizētāji domā vienādi – mūzika forša, bet grupa apmēram tikpat zināma kā tā no vecās Eiropas. Tiem džekiem valsts apmaksā ceļu. Bet jums jāmaksā vēl arī ceļš… Dienvidkorejā piedalījāmies astoņos festivālos, visos bija grupas no visas pasaules, un mēs kopā ar serbiem visur bijām vienīgie, kuriem valsts neko nepalīdzēja. Tagad Latvijā pavērās iespēja pieteikties šādam finansējumam, kas ļauj būt konkurētspējīgiem.
Tāds radošu cilvēku daudzums, kas pavada daudz laika kopā, noteikti ir arī iekšējā ballīte. Kā tiekat galā ar šo rokenrolu?
Agrāk grupā smēķējām visi, tad laika gaitā visi atmeta. Taču tad, kad braucam ārpus Latvijas, visi uzsmēķē kādu cigareti. Iekšējā gaisotne ir forša. Neviens baigi nečīkst. Tas mums vienkārši tā ir. Iespējams, ka arī tāpēc visi labprāt vēlas ar mums dziedāt un spēlēt. Zina, ka būs ballīte, būs forši. Ir svarīgi saglabāt balansu starp profesionalitāti un ballīti. Nevar arī visu laiku ņirgt un neko nedarīt. Tas pats Gogol Bordello ir labs piemērs – tur viennozīmīgi ir ballīte, bet viņi ir arī profesionāļi. Muzikāli tā grupa ir citādāka, bet man ļoti simpatizē tas, kā viņi visu dara. Starp citu, sanāk tā, ka būsim viņiem iesildītāji Summer Sound Liepājā.
Jebkurā koncertā no malas var redzēt, ka tev tik tiešām patīk tas, ko tu dari. Par to liecina plašais smaids uz skatuves. Tas ir apzināti kultivēts pozitīvisms, vai vienkārši tāds esi? 
Es vienkārši tāds esmu. Par ko bēdāties? Es spēlēju tādu mūziku, kas man patīk, par to saņemu naudu, spēlēju ar foršiem cilvēkiem, spēlēju foršiem cilvēkiem. 
Bet kur tad latviskā pabēdāšanās?
Man jau maz to latviešu asiņu. Tajās laikam pārstāvētas visas šeit jebkad dzīvojušās tautas. Interesanti, ka sievai ir līdzīga situācija. Viņai ir arī Francijas un Spānijas dubultpilsonība. Man pat suns ir čigāns (atsauce uz vārdu Džango, kas dots par godu leģendārajam ģitāristam Džango Reinhārtam – Red.) no Meksikas, kurš oriģināli ir no Parīzes, bet dzimis Salaspilī. 
Kas Latvijā ir tik lielisks, kas tev neļauj pārcelties uz to pašu veco Eiropu, uztaisīt tur ansambli un bez raizēm koncertēt pa dažādām valstīm?
Ja tu nevari tādu ansambli uztaisīt Latvijā, tad nevarēsi nekur. Biju domājis doties atkal tālāk, bet man šeit patīk. Tikai šeit var izdarīt neiedomājamas lietas par minimāliem līdzekļiem. Jābūt tikai radošam un jāzina, ko tu gribi. Varbūt Lietuvā un Igaunijā ir līdzīga situācija. Cilvēku maz, bet viss aug un attīstās. Tāpēc mēs arī braucam spēlēt uz Balkānu pusi, jo tur ir līdzīga situācija. Tikai cilvēku vairāk. Un visiem ļoti patīk mūzika. Dienvidos viss nav tik gadžetots, tāpēc cilvēki iet uz koncertiem. Latvijā arī ar to nav problēmu. Ja tā padomā, cik koncertu šeit notiek attiecībā pret cilvēku skaitu… Vau! Katrā pilsētā nu jau ir megafestivāls. Pats gribētu redzēt daudzus koncertus, bet bieži netieku, jo jāspēlē pašam. Tāpēc uz koncertiem vairāk eju tad, kad esmu ārpus Latvijas. Bet tiešām esmu īsts melomāns, kurš daudz klausās arī citu radīto mūziku. 
Mūziķi bieži mēdz teikt, ka viņiem pietiek ar savām ballītēm, lai vēl klausītos kaut ko citu. Daudzi labāk izvēlas klusumu.
Nē, man patīk mūzika gandrīz nemitīgi. Arī pēc koncerta busā klausos citu mūziķu radīto. Ir tādi, kam tas krīt uz nerviem; mēs tikko nospēlējām konci, ko tu vēl gribi klausīties? Man ļoti patīk arī citu mūziķu koncerti. Piemēram, ideja par lielāku sastāvu savai grupai radās vienā koncertā Ņujorkā. Es pat neatceros, kā to blici sauca, bet viņi bija kolorīti, un viņiem bija vesela pūšamā sekcija. Mums tad bija vēl tikai viens pūtējs. Sapratu, ka mums arī vajag vairāk.
Sanācis labi. Turklāt darbojas gan Latvijā, gan ārzemēs, jo jūsu mūzika ir gana demokrātiska dažādiem klausītājiem… 
Vispār ļoti daudz kas atkarīgs no īstajiem klausītājiem. Piemēram, nesen bijām Nīderlandē, kur uzstājāmies Eurosonic Noorderslag festivālā. Pirms braukšanas izdomājām uztaisīt tās pašas programmas izmēģinājuma koncertu Vecrīgas Alā. Bija atbraukuši tūristi no Nīderlandes, kuri pēc tam feisbukā rakstīja – vakar bijām uz jūsu koncertu, bija nenormāli forši, paskatījāmies jūsu lapā, ka pēc trijām dienām braucat uz Groningenu, kas ir mūsu mājas pilsēta, tāpēc aiziesim tur ar draugiem. Un tā arī bija – viņi ieradās ar daudziem vietējiem, un bija īsta ballīte. Pasaulei robežu vairs nav, ko mēs arī cenšamies maksimāli izmantot. Tāpēc aicinu mūsu fanus šogad nākt uz koncertiem, festivāliem, jo nākamgad mēs brauksim uz festivāliem ārpus Latvijas. Šogad apzināti nolēmām spēlēt tieši Latvijas festivālos, lai arī tieši tajos pašos datumos mums piedāvāja spēlēt Ungārijas, Rumānijas un Čehijas festivālos. Nākamgad to arī darīsim. Tiek plānotas plašākas turnejas arī citviet pasaulē. Vēl es ceru, ka mums izdosies vismaz trīs gadus noturēt ritmu, kurā katru gadu tiek izdots pa vienam albumam. Faniem garlaicīgi nebūs, jo viņi ir labākie!
Elvijs Grafcovs – Džeza un citu žanru ģitārspēles profesionālis.
Džezfanka grupas Very Cool People līderis. 
Grupa izdevusi sešus albumus: Very Cool People (2009), Cruising in the Trolley (2012), Funkology (2015), Heya Some Kind Of Fish!… (2017), Snowman’s Express (2018), Caution! Contains Words! (2019). 
Šobrīd tās pamatsastāvā spēlē: Elvijs Grafcovs (ģitāra), Oskars Ozoliņš (trompete), Māris Jēkabsons (tenorsaksofons), Kristaps Lubovs (baritonsaksofons), Laura Rozenberga (trombons), Māris Vitkus (taustiņinstrumenti), Jānis Olekšs (bass) un Andris Buiķis (sitaminstrumenti).

9 VĪRI 2019. gada 28. septembrī (K.Zaviļeiskis)

 

Grafcovs: “Jā, stāvējām rindās pēc desām, nodevām pudeles, bet tas mūs atšķir no citiem” (9.04.2019 by Jānis Žilde for TVNET) Photos by Jānis Škapars

Kad jaunā albuma “Caution! Contains Words” izdošanas priekšvakarā tiekos ar grupas “Very Cool People” līderi, ģitāristu Elviju Grafcovu (35), kādā no Rīgas kafejnīcām sastopu viņu brīvi runājam spāņu mēlē pa telefonu. Izrādās, Elvija dzīvesbiedre jau trīspadsmit gadus ir spāniete, un pats viņš pārvalda un ikdienā laiku pa laikam lieto veselas piecas valodas. “Studējot Lietuvā, vēlāk Dānijā, iemācījos lietuviešu valodu, būdams Spānijā, – spāņu, un tad, protams, latviešu, angļu un krievu,” viņš saka. Nu jau divpadsmit gadus viņš dzīvo Rīgā, pasniedz ģitāras nodarbības Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, un muzicē grupā. Jaunais “Very Cool People” albums ar īpašu koncertu tiks prezentēts jau 11. aprīlī. No 8. aprīļa tas pieejams visos mūzikas straumēšanas servisos, kā arī kompaktdiska formātā.

Plašāka auditorija par šo atraktīvo fanka apvienību varbūt uzzināja tikai pagājušogad, kad par radio grāvēju, iekļūstot pat “Latvijas Radio 2” aptaujā “Muzikālā banka”, kļuva dziesma “Pa apli”, kurā deklamē reperi ansis un Edavārdi, bet jaudīgu piedziedājumu ieskaņojusi Kristīne Prauliņa. Tomēr grupa darbojas jau daudzus gadus, kopš minētā 2007. gada, un sākotnēji lielāku atpazīstamību guvusi ārpus Latvijas robežām.

“Mūs savā BBC raidījumā “The Craig Charles Funk and Soul Show” ir vairākas reizes atskaņojis Kregs Čārlzs. Viņš brīnījies – kā var būt, ka pie Sibīrijas džeki spēlē fanku?” smej Elvijs, piebilstot, ka atskaņota tieši pašas grupas oriģinālmūzika – veltījums Džeimsam Braunam “St.James”. 
“Mūsu mūziku atskaņo arī Vācijas, Beļģijas, Lietuvas un Igaunijas stacijas. Vācijā žurnālā “Jazzthetic” publicēta viena albuma recenzija. Esam daudz koncertējuši ārpus Latvijas – pagājušogad mums bija astoņi koncerti Dienvidkorejā, tad deviņi koncerti desmit dienās Rumānijā, Lietuvā un Ungārijā.”
Tik tiešām grupa ar savu universālo muzikālo formātu – instrumentālu mūziku, kas balstās fanka un soula saknēs, atraktīvo un profesionālo uzstāšanos, piesaistījusi vairāku attiecīgā žanra festivālu rīkotāju uzmanību. Pateicoties lielajam hitam “Pa apli”, grupu uz lielajiem festivāliem sāk aicināt arī Latvijā, kaut pašmāju festivālos grupa uzstājusies arī gadu desmita sākumā. “Šovasar uzstāsimies “Saulkrastu Jazz”, “Summer Sound”, “Bliuzo naktys” (Lietuvas viens no lielākajiem un vecākajiem festivāliem – aut.), “Augustibluus” (Igaunijas lielākais blūza festivāls – aut.), festivālā “Positivus”,” atklāj mūziķis.

Elvijs uzaudzis deviņdesmitajos Rīgas mikrorajonā, nacionāli diezgan raibā vidē. Pats viņš atklāj, ka viņā plūst gan latviešu, krievu, ukraiņu, tatāru, gan zviedru un vāciešu asinis. “Tomēr uzskatu, ka esam Austrumeiropas valsts, dažādu tautību mikslis – mūsu mūzika to atspoguļo,” viņš skaidro. Tik tiešām “Very Cool People” skanējumā iestrādāta gan romu, gan Balkānu tautas mūzika, gan klezmers*. Vienā no jaunā albuma dziesmām iestrādāts arī fragments no populārās filmas “Briljanta roka”.
“Tas tāds mūsu iekšējais jociņš. Mēs nekautrējamies no tā, no kurienes nākam, – jā, mēs stāvējām rindās pēc desām, nodevām pudeles. Tas mūs atšķir no citiem,” viņš komentē.
Jaunā albuma muzikālais materiāls daļēji radīts vienā laikā ar 2017. gadā izdoto instrumentālo plati “Heya Some Kind of Fish”. Vairākas dziesmas ieskaņotas pat vienā sesijā. Albums tapis laika posmā no 2016. gada oktobra līdz 2018. gada jūlijam. Visas dziesmas ir pašas grupas radītas, izņemot divas – “Going Down Slowly” (Allen Toussaint) un “Let The Music Take Your Mind” (Kool And The Gang).
“Viena no mūsu lielākajām muzikālajām ietekmēm vienmēr ir bijis Ņūorleānas R&B ikona Alens Tuseins (Allen Toussaint, 1938-2015), tāpēc albumā iekļāvām tādu kā veltījumu meistaram,” stāsta Elvijs. “Mums ir tāda kā grupas personības dubultošanās – ir instrumentāli gabali un ir dziesmas ar vokālu. Tolaik jau mums bija atsevišķi skaņdarbi ar Kristīni Prauliņu, pat kopīgi uzstājāmies Krievijā, Lietuvā u.c.,” viņš stāsta.

“Bet vispār ārzemēs pieprasa mūsu instrumentālo pusi, un, kad mēs stāstām, ka mums tūlīt būs jauns vokālais albums, festivālu un koncertu rīkotāji saka – “labi, labi, bet mēs gribam instrumentālo”.”
Grafcovs atklāj, ka, ņemot vērā “Pa apli” panākumus, bet ne tikai, Saulkrastu džeza festivālā plānots izpildīt īpašu programmu ar ansi, Edavārdiem un Prauliņu. “Mēs jau 2013. gadā vienā klubiņā pirmo reizi uzstājāmies šādā sastāvā, un tad jau visi kopīgi nolēmām, ka tā lieta ir kādreiz jāturpina,” viņš stāsta.
“Un vēl mēs gatavojam jaunas instrumentālās kompozīcijas, un dažas jau spēlēsim arī šovasar koncertos. Mums līdz 2021. gadam ir skaidrs, kas notiks,” nosmej Grafcovs. Darba pilnas rokas!
Šobrīd aktuālā albuma prezentācija 11. aprīlī, kultūrbārā “Herbārijs”. Albumā kā viesi piedalās Kristīne Prauliņa (balss), Evilena Protektore (balss), Ralfs Eilands (balss), Maija Sējāne (balss), Edavārdi (balss), ansis (balss), Andris Kauliņš (moog & sintezatori), kā arī divas rumāņu dziedātājas Hannah Horvath un Erika Székely no grupas “FUNKorporation”.

9.04.2019 by Jānis Žilde for TVNET

_________________________________________________________________________________

IEMŪŽINĀTAIS ZIEMASSVĒTKU BLIEZIENS (30.12.2018 by Evilena Protektore for JazzIn.lv)
TIK LABI SANĀCA, KA DOMĀ, KA JAU KAUT KUR DZIRDĒJIS, JEB STĀSTS PAR VIENĪGO ZIEMASSVĒTKU MAUCIENU LATVIJĀ

Apbrīnojami, cik daudz jaundarbi parādījušies latviešu džeza tirgū pēdējā pusgada laikā, ļoti labi to var redzēt «Zelta Mikrofona» pieteikto darbu sarakstā, bet šis gads īpaši pārsteidza ar kādu albumu, par kuru var runāt daudz un dikti, apspriežot par un pret, tematiku, stilistiku, piederību, vietu klausītāju dzīvēs un vēl daudz ko. Ziemassvētki — jā, tēma bīstama, jo pirmais, kas man personīgi nāk prātā, domājot par tiem mūzikas kontekstā, — jātaisa koncerts, jo tas notiek tikai vienu reizi gadā, cilvēkiem patīk, klausītāji būs. Tāda neliela tēmas ekspluatēšana, kur mākslas diezgan maz. Skumji, ka neesmu vienīgā, kura tā domā, jo tik tiešām — skan visur, sākot jau no novembra, uzreiz pēc 18. datuma kā pulkstens iesledzas Sinatras disks, Fitcdžeraldas un vēl simts citu izpildītāju izlases. Šogad skan kaut kas vēl — ne tikai Pauls, bet vēl kāds cits no vietējo mūziķu pulciņa — «Very Cool People» ar albumu «Snowman’s Express», lai arī cik šokējoši tas neizklausītos, jo šis kolektīvs taču spēlē… ballīti. To arī pats Elvijs Grafcovs kliedz mikrofonā gandrīz katrā koncertā. Bet, nu, fakts ir tāds, ka skan VCP un vēl viens fakts — viņi ir pirmie no džezmeņu pulciņa, kuri ko tādu ir paveikuši. Tieši par to, grūtībām, iedvesmu, mauciena nepieciešamību Ziemassvētkos un sliktākajiem tēmas ekspluatācijas piemēriem sanāca aprunāties ar grupas dalībnieku, līderi, ģitāristu un kompozīciju līdzautoru un aranžētāju Elviju Grafcovu.

Kā tev ienāca prātā ideja ierakstīt Ziemassvētku albumu? Viena lieta ir rīkot koncertu, pavisam cita — izdot albumu.
Tāpēc, ka bijām izstrādājuši oriģinālaranžijas tam visam pasākumam un bija doma to iemūžināt. Sākumā gribējām koncertierakstu taisīt, pēc tam tomēr ne-koncertierakstu. Tur ir kā izlase, līdzīgi «Fankoloģijas» principam — četri gadi, katru gadu jauna programma (mainās aptuveni 50% skaņdarbu). Katru gadu ir 20 dziesmas ar pilnīgi jaunām aranžijām, līdz ar to ir kādas 60 dziesmas, no kurām izvēlējāmies 12, plus vēl divas uzrakstījām jaunas, oriģinālkompozīcijas — es ar Ralfiņu komandā un Valters (Sprūdžs) ar Kristīni.

Bet tas repetuārs stipri atšķiras no tā, ko jūs parasti spēlējat!
Nu nē!

Nu tur taču ir visādi ska un regeji, jūs taču to nespēlējat parastajā dzīvē!
Aa, nu parastajā dzīvē nē, bet kāpēc ne? Ziemassvētku koncepts ir brīvāks, līdz ar to vari atļauties kaut kādas citas lietas. Ar katru dziesmu tā doma bija… padarīt pavisam savādāku, iemest citā ampluā bez stilu ierobežojumiem.Tu dari, ko tu gribi. Un ska — kāpēc ne? Mums iepriekšējā albumā klezmers bija, sākām tajā virzienā iet, kāpēc ne ska, jo mums pūtēju grupa atļauj arī to mūziku spēlēt. Un regejs — es pat nezinu, kāpēc tā dziesma aizgāja regejā, Ralfs vispār ir baigais regeja-māns, domāju, ka no tā tas vairāk. Bet parasti mēs ar Jēkabsonu (Māri) satiekamies un tad rakstām decembrim!

Jūs tikai divatā rakstāt?
Pārsvarā jā. Vai nu es, vai nu viņš, vai nu abi kopā. Šajā albumā īstenībā pat ir izņēmums, jo te Valters ir pievienojies. Viņi divatā ar Jēkabsonu rakstīja.

Tad kopumā albumā ir divi autorgabali un desmit…
Jā, tie.

Bet kā vispār ienāca prātā ideja taisīt Ziemassvētku koncertus?
Tāpēc, ka viss Ziemassvētku koncertu piedāvājums ir ļoti bēdīgs, ar emocijām pārpildīts — jāparaud un neviens īsti nav… mauciens, kad ir ballīte. Fanks un souls — gribās to pašu muzonu klausīties un spēlēt arī Ziemassvētkos. Arī pasaulē vienā brīdī ļoti maz bija to albumu, skaties — tagad Džons Ledžends arī izdeva (John Legend), tieši ar mums reizē. Viņš vienmēr kaut kā trāpa, ar «Fankoloģiju» vienlaicīgi izdeva albumu «Wake Up», kur arī ir vecie soul kaveri, tagad viņš tieši reizē ar mums izdod «A Legendary Christmas». Īstenībā es biju uz viņa koncertu Vācijā, kur viņš spēlēja «Superfly», ko mēs taisījām ar Aiju (Vītoliņu), un Marta (mana sieva) teica, ka mums labāk sanāk! Bet viņam bērns piedzima pie tās dziesmas!

Waaaa, cik mīļi!
Kaut kas mums ar to Džonu Ledžendu ir. Un «The Roots», un DeAndželo tas pats! Viņam vispār ir tā pati dziesma, ko ar tevi spēlējām («Hit It And Quit It»), aptuveni ap to pašu laiku «Youtube» parādījās video, kur viņš to izpilda ar «The Roots», un otrajā pantiņā DeAndželo izlido ārā, bet «The Roots» turpina.

Nu labi, jūs piedāvājat lielu bliezienu. Tad pastāsti par darbu pie tā visa koncepta. Dod man insight!
Insight! Tajā laikā mēs ļoti daudz kopā spēlējām, un Ralfs saka — uztaisām Ziemīšu koncertu? Es saku — es negribu neko tādu… Viņš saka — taisam citādāku! Es paskatījos — nekur citur savādāka nav — Ķīpsalā orķestris ar Dināru, Dailes namā Daumants ar bigbendu. Tajā brīdī mēs vēl ar Kristīni baigi daudz laidām, mēs padomājām un nolēmām — jā, var taisīt. Tad atkal bija baigā atlase. Pirmajā gadā bija ļoti vienkārši, paņēmām visādas soul klasikas — «Merry Christmas, Baby», «This Christmas», vēl visādas, ļoti vienkārši. Mēs skatījāmies, lai stilistika būtu fanks, souls, ska, regejs, kaut kas muzikāli radniecisks. Tie gabali izvēlēti tādi, kur ir foršas melodijas. Mēs mēģinājām arī latviešu kompozīcijas ņemt, bet citreiz tās melodijas ir tik… Grūti tās pārtaisīt. Konceptuāli muzons ir savādāks, kad akadēmiski izglītots mūziķis mēģina uzrakstīt pop dziesmu… varbūt viņš labi var uzrakstīt simfoniju, bet mazliet vairāk laiks jāiegulda citai mūzikai, lai tu viņu rakstītu. Es pieļauju, ka pats varētu diezgan «interesantu» (sliktu) simfoniju uzrakstīt! (smejas)

Savukārt visus tos džeza standartus ir viegli pārtaisīt — fanks, souls, viss tur blakus. Dažu džezmeņu tritonu aizvietošanas jāizmet ārā, kas fankā un soulā izklausās jocīgi, jāpārharmonizē, lai izklausās atbilstoši stilam. Mēģinājām, lai bīti, ritmi ir savādāki, nekā oriģinālā, mēģinājām nekādā gadījumā nespēlēt svingā, lai nebūtu ka ierastais Maikls Bublē, iet no tā pēc iespējas tālāk. Pietiek arī Latvijā koncertu, kur ir Ziemassvētku svings. Jo mēs arī nekad nespēlējam straight ahead džezu.

Otrajā gadā bija grūtāk — jāmeklē jaunas dziesmas. Un tad ar katru gadu arvien grūtāk un grūtāk atlasīt. Pirmajā gadā mēs noriskējam paši sev, īrējām zāli, skaņu… un bija bail, jo tajā laikā tas mums bija liels risks. Bet sanāca OK, otrajā gadā bijam apņēmības pilni un izdomājām taisīt koncertus Rigā, Liepājā un Valmierā. Varbūt tas nebija vēl otrajam gadam… Tad pagājušogad nolēmām taisīt tikai vienu, jo sanāca mums tās dienas diezgan limitētas, Ralfs bija «Kabarē» aizņemts, līdz ar to varējām ņemt kāu pirmdienu, baigi stilīgi nebija. Nu tad pagājušogad uztaisījām tikai Dailes namā, bet mums ātri izpirka biļetes, tāpēc uztaisījām vēl vienu koncertu tajā pašā dienā. Tad šogad mēs uzreiz taisījām divus koncertus vienā dienā un viss bija izpirkts. Nākamgad, es domāju, ka taisīsim apjomīgāku to pasākumu.


Kurš no visiem skaņdarbiem bija vissarežģītākais?

Visgrūtākais… Aiziet prom no oriģināla un pārtaisīt to soulā un fankā laikam bija skaņdarbā «War Is Over». Pārveidot, lai tas būtu pareizā stilā, bet tajā pašā laikā paliek tā pati dziesma.

Un kurš ir visveiksmīgākais?
Es nezinu, man ir baigi grūti spriest. Mēs ļoti baidījāmies sākumā tos oriģināldarbus laist ārā, lai nebūtu stulbi, Ziemassvētku dziesmas sarakstīja… Bet man patīk abas, gan «St. James», gan «Call Me This Christmas». Bet tas varbūt arī cilvēku iespaidu dēļ, jo baigi labās atsauksmes par tiem gabaliem.

Tev pašam nebija nedaudz bail, jo Ziemassvētku tēmu ļoti bieži izmanto popularitātes gūšanai?
Bailes ir no tā, ka tu Ziemassvētkos uztaisi sūdu, kā, piemēram, «Cool & The Gang» albums “Kool For The Holidays” — manuprāt ir slikts Ziemassvētku albums. Noformējums nenormāli slikts, aranžijas sliktas, viss tā, pa ātro bļam-bļam-bļam, Ziemassvētki, pārdodam! Tādu produktu negribas. Vai Džeimsam Braunam arī smieklīgs albums, kur viņš spēlē tieši savas dziesmas, tikai visur kliedzot «Merry Christmas» vai «Happy New Year»… Vāciņš arī ir tā, ka no aplikācijas papīra uzlikta Santa Klausa cepure. Man ir tas albums platē, speciāli nopirku, jo tādas drausmas… Līdz ar to gribas, lai tiešam pašiem patīk. Forši, ka cilvēkiem arī iepaticies. Nu, un arī gribējās ierakstīt to albumu, lai iemūžinātu četru gadu darbu, jo albumu tu arī izlaid tieši tāpēc, lai piefiksētu kaut kādu savu daiļradi, ko tu šajā posmā esi darījis, jo pēc tam tu to vairs nedarīsi. Katrs albums ir kā tā mirkļa robeža — kur tu tagad esi kā ansamblis, kā mūziķis, vienalga. Nu, tad šis ir tāds steitments par Ziemassvētku tēmu. Paralēli tas, ko mēs citu darām muzikāli, es domāju, tur arī atspoguļojas.

Pastāsti par albuma saturu, es redzu «Intro — traditional», kas tas ir?
Šis albums nedaudz ir «Tower Of Power» mūzikas gardēžiem, albumā «Oakland Zone» ir intro dziesma «Eastside» un ir pēdēja dziesma, ko, saliekot kopā, īstenībā sanāk viena dziesma. Mums koncertā (un albumā) tāpat. Parasti koncerta beigās novēlam visiem laimīgo jauno gadu ar dziesmu «Auld Lang Syne» — tā sākas lēni, tad mēs to paātrinām un tad aiziet ska. Vispār albumā ir tikai viena lēna dziesma — «Silent Night», kur Kristīne dod vaļā. Angliski uztaisījām, lai to atskaņotu arī ārpus Latvijas. Divas radiostacijas to jau atskaņo. Mēs izvēlējamies singlus, bet mums teica — nē, jūsu singli ir «St. James» un «Dance Of The Sugar Plum Fairy», jo tur ar bītboksu un instrumentāli… Un par «Call Me This Christmas» arī interesanti — viens džeks no Brēmenes teica: «Nu, «Jingle Bells» un «Call Me This Christmas» jūs varējāt ierakstīt latviski, jo esmu pārklausījies jau angļu valodā…» Un es domāju — «Call Me This Christmas» ir Valtera un Kristīnes autordziesma, bet acīmredzot viņi tik forši uzrakstīja, ka liekas…

A kas ar dizainu? Jums taču iepriekšējie četri albumi bija noformēti vienā stilā, bet šis ir ārpus kopējā konteksta, kāpēc?
Pirmkārt, tāpēc, ka šis ir Ziemassvētku albums, otrkārt, tas ir trīs mākslinieku kopdarbs — «Very Cool People», Kristīne un Ralfs, līdz ar to mēs to laidām atsevišķi. Tas ir speciāli, ka tas ir tā kā ārpus.

Mārtiņš Legzdiņš taisījis?
«Fankoloģijai» Anna Skane, iepriekšējam («Some Kind of Fish!») — Gatis Pakalns, tad «Cruising in the Trolley» — Dārta Hofmane, un pirmajam arī Gatis Pakalns.

Un visi tie ir vienā stilā.
Nākošais, kas iznāks martā, būs atkal melnbalts. Pēc tam vēl viens būs krāsains, bet tam būs speciāls iemesls.

Ko tu nekad nedarīsi Ziemassvētku tēmas kontekstā?
Droši vien mēģināšu izvairīties no krītošām sniegpārsliņām.

By Evilena Protektore for JazzIn.lv

_________________________________________________________________________________

Spēlēt labāko mūziku pasaulē (October 2017 by Anete Ašmane for “Mūzikas Saule” 4(92) 2017)

Tiem, kas interesējas par fanka mūziku, grupas Very Cool People (VCP) vārds noteikti ir pazīstams. Tiem, kas par „ļoti foršajiem cilvēkiem” dzird pirmo reizi, noderēs atslēgas vārdi: pozitīvisms, labs garastāvoklis, jautrība, smiekli, profesionalitāte un oriģinalitāte. Šos pašus vārdus var teikt arī par grupas līderi, komponistu un ģitāristu Elviju GRAFCOVU (19XX). Viņš, ieguvis izglītību un zināšanas Lietuvā, Dānijā, Vācijā un Spānijā, aptuveni pirms desmit gadiem atgriezās Latvijā, izveidoja VCP un uzsāka darbu Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. Laika gaitā grupa izdevusi četrus studijas albumus, no kuriem pēdējo nupat arī plates formātā, Elvija bijušie audzēkņi nu studē gan Latvijā, gan ārvalstīs, bet nemainīga palikusi vēlme spēlēt fanku – labāko mūziku pasaulē.

Anete Ašmane: Kā sākās tavs un ģitāras stāsts?
Elvijs Grafcovs: Ar reslingu un Halku Hoganu! (smejas) Man Hogans ļoti patika, visu laiku skatījos, ko viņš dara. Viņam bija komanda New World Order, un, kad viņš nāca ringā, skanēja dziesma, par ko biju sajūsmā. Kaut kad biju ciemos pie drauga, viņa tētim bija visādi diski, uzlikām vienu, un tur bija tā dziesma. Izrādās, tas bija Džimijs Hendrikss. Tā izdomāju, ka jāmācās ģitāra. Dabūju kaut kādu instrumentu, tad vēl vienu, tad vienu vasaru strādāju siltumnīcā, lai nopirktu elektriskāku ģitāru. Pirms tam gan es biju pabeidzis klavieres mūzikas skolā pie skolotājas Lilijas Kaganes, kas bija ļoti stilīga, jo saprata, ka man galīgi tas viss neinteresē, un, lai es mācītos, viņa man piesolīja parādīt kaut ko no džeza. Tā to mūzikas skolu izvilku, un sāku spēlēt ģitāru – no sākuma pie tādiem random džekiem kaut ko pamācījos, vēlāk aizgāju pie Muraveja [Aleksandra Sircova – A. A.], kurš mani aizsūtīja pie Kaspara Zemīša. Iemācījos dažas rokenrola dziesmas, bet tad Madonas ģitāristu sesijā iepazinos ar Edgaru Rubeni, Māri Plūmi, Kasparu Ansonu, Andri Buiķi, un mēs kopā mācījāmies, jo nevienas skolas jau tolaik Latvijā nebija, kur to oficiāli darīt. Divdesmit gados pabeidzu Rīgas Tehnisko universitāti un iestājos Mūzikas akadēmijā Viļņā, vēlāk aizbraucu uz Dāniju pie foršāka pedagoga, tad vēl pabraukāju apkārt uz Berlīni un Spāniju, bet pēdējos desmit gadus esmu Rīgā. Toreiz es biju domājis paņemt gadu brīvu un tad braukt uz maģistrantūru Dānijā, bet atliku vēl uz gadu, vēl, tā arī tas nav noticis, atmetu to domu. Pie sava senseja Hoana Soleras (Joan Solera) Spānijā gan braucu vēl joprojām – satiekamies, uzspēlējam, viņš man uzdod mājasdarbu uz nākamo gadu. Ļoti iedvesmojoši!
AA: Arī tu pats esi pedagogs.
EG: Jā, kad atbraucu, JMRMV atvēra džeza un populārās mūzikas nodaļu un uzaicināja mani strādāt. Pirmie studenti man bija Jānis Ruņģis un Matīss Runtulis, tā ka tas jau bija visai sen! (smejas) Domāju, ka ir svarīgi visu laiku būt saskarsmē ar jauniem mūziķiem. Es jau nevaru būt aktuāls, ja nezinu neko jaunu, studenti man ik pa laikam pasaka, kas tagad ir stilīgi. Ja es rakstu mūziku un aranžēju, kāpēc lai pa dienas vidu neaizietu uz skolu?
AA: Dānijā tu studēji džeza mūziku. Kā nokļuvi līdz fankam?
EG: Nebija jau nekur jānokļūst, tas turpat vien bija. Tas, ko es kā jauns cilvēks dzirdēju vienlaicīgi, bija, piemēram, Džons Koltreins, Mailss Deiviss un Red Hot Chili Peppers. Vai metāls un Džimijs Hendrikss. Manā galvā tie bija viena līmeņa džeki. Bet džezu studēt ir labi, jo tu iemācies mācīties improvizatoriska tipa mūziku. Padziļināti saprast, kas tur notiek, nevis tikai iet un spēlēt.
AA: Un kā radās VCP?
EG: Es atbraucu atpakaļ un gribēju darbu, gribēju spēlēt. Man bija draugi – basists Toms Poišs un bundzinieks Artūrs Reirs, paspēlējām kopā, ierakstījām demo. Kāds man prasīja, kā mūsu trio sauc, neko baigi nebiju domājis, pateicu vienkārši VCP. Tā arī tas radās! Pēc pāris koncertiem mums pievienojās saksofonists Toms Rudzinskis, daudz spēlējām, braucām arī uz Lietuvu uzstāties. Laika gaitā sastāvs apauga, 2015. gada vasarā, Funkology programmas laikā, bijām pat piecpadsmit – četri pūtēji, bass, ģitāra, bungas, divi taustiņi un seši vokālisti. Tā nu mēs no trīs kļuvām par piecpadsmit, bet tagad esam noapaļojušies uz astoņiem plus viens vai divi dziedātāji.
AA: Tu esi ne tikai VCP dibinātājs un ģitārists, bet arī oriģinālmūzikas un aranžējumu autors.
EG: Kompozīcijas jā, bet aranžējumus veido arī Māris Jākobsons. Bet tas ir tāds demokrātisks process – vienmēr visi kopā paskatāmies, paspēlējam, pārrunājam un vienojamies par gala variantu. Tā kā es nodarbojos arī ar grupas menedžmentu, nav pārāk daudz laika, ceļos ap sešiem no rīta un rakstu mūziku.
AA: Celties sešos no rīta – tas skan netipiski tik jautras un ballītēs iecienītas grupas vadītājam.
EG: Vienkārši nevajag gulēt! Es domāju, kamēr var, ir jāstrādā un jāiet uz priekšu. Mums principā ir tūre desmit gadu garumā, bet tas ir labi un ir tikai jādara. Un ne tikai koncerti, bet arī albumi jātaisa. Pēdējo no četriem atklājām šogad pavasarī, tas saucas Heya Some Kind Of Fish! We Don’t Know The Name Of This Fish In English, But In Latvian It Is Vimbas, un decembra sākumā izlaidām to arī vinila formātā.
AA: Fanka mūzika platē?
EG: Jā, tāda iecere mums bija jau no sākuma. Kompaktdisks jau mūsdienās īsti vairs nav kompakts, mums viss ir telefonos, bet Rietumeiropā diski vēl iet, var pārdot pēc koncertiem, tāpēc no tā neatteicāmies. Bet ar plati ir tā, ka tu mājās apsēdies un paklausies, tas ir forši.
AA: Gan VCP albumu vizuālais noformējums, gan šis pēdējā ieskaņojuma nosaukums ir pamanāms, drusku traks, jautrs un pavisam unikāls. Kā tas top?
EG: Tas ir pateicoties mūsu māksliniekam Gatim Pakalnam, kurš ir mans bērnības draugs. Toreiz, kad atbraucu, palūdzu, lai viņš uztaisa plakātu, jo vajadzēja izlikt klubā koncerta reklāmu. Viņš uztaisīja ne tikai afišu, bet arī logo, fontu, principā visu vizuālo identitāti, arī pirmā albuma vāciņu. Pa vidu Gatis kādu laiku bija aizņemts ar savām lietām, ar mums strādāja māksliniece Dārta Hofmane un Anna Skane, bet viņām bija jāsaglabā esošais stils un melnbaltā krāsu gamma. Pēdējais albums un plate atkal ir ar Gati, arī visus jociņus viņš ir izdomājis, es tikai parediģēju un izvēlējos atbilstošākos. Nākamgad arī plānojam albumu, varbūt pat divus.
AA: Liela daļa cilvēku uzskata, ka albums ir novecojis formāts, bet VCP plāno gada laikā laist klajā pat divus?
EG: Es domāju, ka šādai mūzikai piemērots ir tikai albumu formāts. Laist klajā singlu, manuprāt, nav tik jēdzīgi, jo no vienas dziesmas klausītājs nevar saprast, kas ar mākslinieku notiek, kāda ir attīstība, kāds virziens. Albums kā singlu kompilācija, man šķiet, vienkārši ir slikts albums, kaut arī katra dziesma atsevišķi var būt laba. Albumam jābūt konkrēta dzīves posma iemūžinājumam, uz to arī mēs ejam. Ja Heya Some Kind Of Fish! ļaujamies brīvībai un visam, ko gribas, tad nākamais, kurā plānoti arī dziedātāji, būs nedaudz mierīgāks. Bet zini, vispār mūsu ideja ir pavisam vienkārša – spēlēt fanku, labāko mūziku pasaulē! (smejas)

By Anete Ašmane for Mūzikas Saule

_________________________________________________________________________________

Elvijs Grafcovs stāsta par Very Cool People ģimeni (30.09.2015 by Aiga Leitholde for www.parmuziku.lv)

Pirms gada Very Cool People mūziķi aizsāka pasākuma ciklu Funkology. Grupas sastāvs tika palielināts trīs reizes. Aizvadījuši koncertiem bagātu gadu, tagad Very Cool People klausītājiem nodot Funkology CD formātā.

Grupas Very Cool People  pamatu veido ģitārists Elvijs Grafcovs, saksofonists Maris Jēkabsons, taustiņinstrumentālists Māris Vitkus, basģitārists Valters Sprūdžs un bundzinieks Andris Buiķis – katrs pats par sevi labi zināmi profesionāļi. Very Cool People  pazīstama kā instrumentālā grupa, iepriekš izdevuši divus orģinālmūzikas albumus.Trešais albums Funkology ir atšķirīgs. Albumā  iekļautas 15 kompozīcijas, ko savulaik radījušas tādas funk mūzikas žanra leģendas kā Parliament, Stīvijs Vanders (Stevie Wonder), The Meters, Tower of Power, Kērtiss Meifīlds (Curtis Mayfield) un Džeimss Brauns (James Brown). Par jauno albumu Funkology aprunājos ar Very Cool People dibinātāju un līderi Elviju Grafcovu.

Tagad Very Cool People sastāvā ir 15 cilvēki. Vai vari mūs  iepazīstināt?
Sākām pieci, tagad esam 15. Vispirms mums pievienojās pūšamo instrumentu sekcija – Oskars Ozoliņš, Laura Rozenberga un Kristaps Lubovs. Pianists Ritvars Garoza, kas iepriekšējā albumā aranžēja divus skaņdarbus, tagad arī oficiāli ir grupā. Un visbeidzot – seši fantastiski dziedātāji! Viņi visi katrs savā veidā jau iepriekš ir bijuši saistīti ar fankmūziku. Jānim Stībelim bija grupa Shake&Bake, Aija Vītoliņa bija grupas The Spirit Shadows dalībniece, Evelīnai Protektorei joprojām ir grupa Pieneņu vīns. Ar Oskaru Stolsi-Semerovu mēs ik pa trīs, četriem gadiem uztaisām kopdarbu.Dinara Rudan mūzikas akadēmijā ir beigusi operedziedāšanas nodaļu, tagad izpilda ritmisko mūziku. Oskara un Diānas duets ir fantastisks! Kristīni Prauliņu zinām jau sen, un tagad beidzot ir sanācis kopā saspēlēt!

Tad vēl Ralfs Eilands!

Ralfs Eilands, manuprāt, ir šobrīd Latvijā enerģētiskākais dziedātājs. Viennozīmīgi vislielākais šovmenis! Iepriekš nemaz nezinājām, ka viņš ir liels fankmūzikas piekritējs. Tad mēs viņu ik pa laikam sastapām kādā no mūsu koncertiem. Izrādās Ralfam ir liela vecu fankmūzikas ierakstu kolekcija. Uzstāties kopā ar Ralfu vienmēr ir interesanti, jo bieži vien turpat uz vietas dzimst jaunas idejas. Man liels prieks par šiem lieliskajiem vokālistiem, ar kuriem kopā katreiz mēs skanam savādāk, un, protams, arī par instrumentālistiem! Man ļoti patīk! Es vispār fanoju par mūziķiem, ar kuriem kopā spēlēju! Vasaru aizvadījām koncertos. Visi esam sadraudzējušies.  Uz skatuves nenotiek dalīšana, kurš ir lielāka, kurš mazāka zvaigzne. Mēs esam kā liela ģimene, un tā ir super sajūta!

Kā radās Funkology ideja?
Ideja dzima mājupceļā no Viļņas, kad abi ar Valteru Sprūdžu maldījāmies, apbraucot ceļa remontus. Runājām par mūziku un izdomājām  Funkology koncertu ciklu, kurš katru reizi ir veltīts kādam no vecajiem fanka māksliniekiem. Tad pagājuša gada septembrī Rimants Iržikevičs piedāvāja Pulkvedīorganizēt ikmēneša pasākumus. Un viss bija savā īstajā vietā! Tu mūziku nekad nepārstāj mācīties un trenēties. Gatavojot Funkology, citu autoru kompozīcijas mums bija jāadaptē tā, lai tās izpildot, skanējumā joprojām saglabātos Very Cool People un viesmāksliniekiem raksturīgais. Lai joprojām skanam paši pēc sevis!Lai sagatavotu Funkology sešu koncertu ciklu, noklausījāmies vismaz 600 dziesmas, atlasot 10 dziesmas no katra fanka mūziķa repertuāra. Albumā Funkology būs 15, mūsuprāt vislabākās.

Kā Tu nezinātājam izskaidrotu, kas ir fanks?
Fanks ir ballīte! Fankā var samiksēt pilnīgi visu – blūzu, džezu, roku un popu. Fankā var ļoti labi eksperimentēt. Fankmūzikas izcelsme ir meklējama soulmūzikā un R&B, tā kā mēs visi lielākoties esam džeza mūziķi, tāpēc Very Cool People fanka kokteilī ir arī laba deva džeza. Šis būs pirmais dzīvā ieraksta albums, pirmais ar tik lielu sastāvu, pirmais bez orģinālkompozīcijām.

Vai Funkology dzirdamās dziesmas principā ir tās, kas klausītājam būtu jāzina, sākot iepazīt fanku?
Jā, šāds ir Funkology mērķis. ASV fanka tradīciju ir ietekmējušas rasu sociālās problēmas, kas Latvijā nav aktuālas. Taču mums ir cita veida sociālās problēmas, kuras klausītāji var saklausīt arī fanka dziesmu tekstos. Džordžs Klintons, Stīvjs Vonders un Tower of Power – trīs no sešiem Funkology māksliniekiem vēl ir dzīvi un koncertējoši. Pārējos vairs nebūs iespējams koncertos dzirdēt.

Džordžs Klintons ir fanka dižgars, ietekmējis arī rokmūziku!
Džordžam Klintonam vairs nav fantastiskās frizūras, tagad viņš izskatās solīdi – žaketītē un hūtītē. Nesen iznāca viņa grāmata, un viņš joprojām dodas koncerttūres ar savu grupu. Ļoti gribētos, lai mūsu ceļi krustotos! Uztaisījām tribute koncertu Klintona vecajiem skaņdarbiem. Funkology to izpilda Evelīna Protektore, kas ir džeza vokāliste, bet, manuprāt, arī roka vokāliste. Es viņai visu laiku saku, tev jādzied roks!

Droši vien nākamais albums jums jau ir prātā?
Patiesībā nākamais albums bija paredzēts pirms Funkology. Mums jau ir gatavas instrumentālās kompozīcijas. Ir skaņdarbi, kas radušies Funkology laikā. Nākamais noteikti būs orģinālmūzikas albums. Vispirms mums ir iecerēti koncerti ar Funkology Latvijā. Tad novembrī mēs visi dosimies uz Igauniju, kur mūs pagājušajā gadā jau ļoti labi uzņēma, tostarp uzstāsimies fanka un džeza festivālā Tartu. Bet nākamā gada februārī esam iecerējuši uztaisīt vēl trīs Funkology koncertus veltītus Sly and the Family Stone, Prince un Kool and the Gang daiļradei. Gribētos vēl arī Earth and Fire, bet skatīsimies, vai pietiks spēka. Koncertus spēlējam ganVery Cool People pamatsastāvā, gan arī ar Funkology ģimeni. Lielākā daļa no mums ir pasniedzēji mūzikas vidusskolu džeza nodaļās. Jo vairāk dara, jo vairāk izdara! Nu, neguļam! Esmu atmetis gulēšanu!

30.09.2015 Aiga Leitholde Par Muziku

_________________________________________________________________________________

 

 

Kultūras vasarnīcā „Esplanāde 2014” turpinās piektdienu koncertsērija, un 2. augustā tās ietvaros notiks funk mūzikas vakars, kurā uzstāsies pašmāju funk/jazz grupa „Very Cool People”. Pirms koncerta satikāmies ar tās galveno runasvīru un dziesmu autoru Elviju Grafcovu.

Interview by Kaspars Zaviļeiskis (Riga2014.org Published on August 2, 2013)

Visupirms pastāsti par ārkārtīgi lielisko un visādi citādi fantastisko funk vakaru 2. augustā kultūras vasarnīcā „Esplanāde 2014”. Ko tad spēlēsit?
Spēlēsim jaunos gabalus, kas tiks iekļauti nākamajā albumā. Protams, arī skaņdarbus no pirmajiem diviem. Jā, arī gabalus no pirmā albuma, jo pēdējā laikā cenšamies atkal izcelt arī tos. Sastāvs ir mainījies, bet ir vēlme uzspēlēt arī tās dziesmas. Taču galvenais ir jaunie skaņdarbi, ko spēlējam arī citos šīs vasaras koncertos. Un iet ļoti labi, publikai patīk. Jaunās dziesmas var pat likt koncertos kā pēdējās.

Tas jau ir ļoti labs rādītājs! Vai ar džezu nav tā, ka jaunos skaņdarbus ir daudz vieglāk jaukt kopā ar vecajiem? Nav kā rokgrupām, kurām obligāti beigās jānospēlē zināmās dziesmas, lai visi var dziedāt līdzi.
Mums ir kādi divi hiti, kuriem ir bijis airplay (tās skanējušas radio ēterā). Tos cilvēki jau labi atpazīst, kas vienmēr patīkami pārsteidz. Viens no tiem ir „Hugo”, ko gan pēdējā laikā ne pārāk bieži spēlējam. Tad pazīst arī „Yo, Yo, Yo”, kas skan radiostacijās arī Igaunijā. Man jau šķiet, ka pēdējais albums ir kā tāds viens veselums, tur nav atsevišķu dziesmu, un šo sajūtu mēģinām pārcelt arī uz koncertiem. Galvenais ir noskaņa, kas valda kopumā. Domāju, ka arī nākamo albumu rakstīsim līdzīgi kā iepriekšējo. Proti, visu vienā piegājienā un maksimums nedēļas laikā. Pēc tam gan varētu būt vēl kādi overdub (rakstīšana virsū ieskaņotajam ierakstam), vēlētos vairāk sintezatoru un tamlīdzīgu lietu.

Kā ir ar fanku mūsdienās? Tas dalās vismaz divās lielās daļās – viens ir tāds old school fanks, kas tiek spēlēts tikai ar dzīviem instrumentiem, neko īpaši nepārveidojot, otrs, kā reizi, ar dažādiem elektroniskiem efektiem, lai vairāk pastiprinātu to „grūvu”… Kurā pusē vairāk esat jūs?
Man šķiet, ka esam vairāk trešais moments. It kā tas dzīvais fanks, bet neesam arī tādi ortodoksālie džeki, kas mēģina spēlēt tikai tā, kā to darīja septiņdesmitajos gados. Nedrīkst būt lauzto taktsmēru, sarežģītu harmoniju, garu solo… Mēs pie tā nepieturamies. Skanējuma ziņā ietekmējamies no Ņūorleānas un tamlīdzīgām skolām, bet tajā pašā laikā eksperimentējam ar ritmiskām ilūzijām, jauktiem taktsmēriem, bet tā, lai cilvēkam nešķistu, ka pie tā nevar padejot.
Cilvēki mūsu koncertos pārsvarā dejo, un viņiem tiešām netraucē lauztie taktsmēri, kas ir lieliski!

Jūs spēlējat ne tikai fanku, bet arī džezu. Tas ir mikslis, kas patiesībā ir cieņas vērts – ir, ko paklausīties džeza cienītājiem, un var padejot tie, kam interesē tikai ballīte. Kā jūs atrodat to vidusceļu?
Ballītei jau nav ne vainas. Ballītes ir super! Bet visiem grupā patīk improvizēt, tādēļ piedomājam kaut ko klāt. Ir jau arī blūza ietekmes. Man tas atkal ir ļoti iepaticies. Saku „atkal”, jo blūzs ļoti patika, kad biju maziņš, bet tad kādu laiku kaut kā vairs nepatika. Tā tas mūsu mikslis veidojas.

Kādreiz Latvijā par absolūto fanka grupu numur 1 tika uzskatīti „Time After Time”. Viņiem gan nebija lielas konkurences, un joprojām nekāds fanka vilnis pie mums nav novērojams. Jūs varētu uzskatīt par tādiem kā viņu mantiniekiem, kas tagad pārņēmuši šo statusu.
Nekad nav bijusi vēlme aizņemt kādu nišu. Vienmēr ir gribējies spēlēt savu mūziku, tā vienkārši ir sanācis. Tagad jau ir diezgan daudz grupu, kas spēlē apmēram fanku. Un nedomāju, ka tas ir, pateicoties mums. Varbūt, ka kādu iedrošinām – viņš redz, ka spēlējam tādu mūziku, un arī sāk to darīt. Taču jau diezgan ilgi ir „Dandelion Wine”, „S & T Syndicate”, „FunCOOLio”…

Jūs vienalga esat „viskūlākie”, jo nosaukumā vēl ir priekšā vārds „very”! Kā tas radās? Gana ironisks un arī nedaudz provokatorisks.
Netīšām. 2007. gadā pārcēlos atpakaļ uz Rīgu, un kopā ar Tomu Poišu (iepriekšējais grupas basists) iegājām studijā, ja nemaldos, pie Armanda Treiliha ierakstīt demo ierakstu, lai varētu pēc tam sarunāt kādu „gigu” (koncertu). Armands vaicāja, kā to visu pasākumu tagad nosaukt? Atbildēju, ka „Very Cool People”. Tā šis nosaukums arī radās.

Kā jau parasti rodas lieliski nosaukumi!
Kad sākās „konči”, Google skatījos, vai pieejams šāds domēns. Izrādījās, ka viens džeks jau bija nopircis verycoolpeople.com. Tur aizejot, bija visādas saites uz porn, kā jau parasti. Negribējās, lai cilvēki atrod mūsu kontekstā ko tādu. Uzrakstījām, un viņš atbildēja, ka pārdod domēnu par 150 dolāriem. Mums tas šķita par dārgu. Pagāja divi gadi, „vebā” parādījāmies aizvien vairāk, aizrakstīju vēlreiz, un tad mūsu domēns maksāja jau 700 dolāru! Tā arī metām mieru.

Un jums ir mājaslapa verycoolpeople.org. Gluži kā mums – riga2014.org.
Nuja, normāla organizācija!

Kā tu līdz šai „organizācijai”, līdz džezam nonāci?
Kā Rīgas puika no Krišjāņa Barona ielas sāku mācīties mūzikas skolā, tad mācījos tālāk. Bet pirmo reizi izdzirdēju „ģiču”… reslingā. Fanoju par Halku Hoganu, un tad, kad viņš vai kāds viņa apvienības „New World Order” pārstāvis nāca ārā uz ringu, skanēja tāds labs ģitārgabals. Tik stilīgs! Tad nedaudz vēlāk biju ciemos pie drauga, un viņa tēvam bija paliela ierakstu kolekcija. Tika uzlikts viens no ierakstiem, un sāka skanēt tas pats gabals! Izrādījās, ka tas bija Džimijs Hendrikss. Tad sapratu, ka šo obligāti jāiemācās nospēlēt uz ģitāras. Tad jau sekoja blūziņš, vēl kaut kas. Bet ģitāru būtībā sāku spēlēt reslinga dēļ! Pēc tam ap 2000. gadu uz Rīgu pirmoreiz atbrauca Ričards Bona, aizgāju uz viņa meistarklasi un sapratu, ka tas ir riktīgi „kruti”… Tad aizbraucu mācīties uz Lietuvu, jo Latvijā akadēmijā vēl nebija džeza nodaļas, vēlāk mācījos arī Dānijā.

Tas noteikti radīja sajūtu, ka nav jau jāsēž tikai Latvijā, var spēlēt apkārt pa Eiropu. Ik pa laikam koncertē, piemēram, Valensijā, Spānijā.
No 2008. līdz 2010. gadam tur uzspēlēju vairāk, pēc tam vienkārši pasliktinājās darba apstākļi. Taču bijām Spānijā arī kopā ar „Very Cool People”. Bija laikam divi koncerti Valensijā un divi Alikantē.

Kā tu tai Spānijā vispār nonāci, jo nu jau tev ar šo zemi ir izveidojušās ciešas muzikālās saiknes?
Vēl Dānijā iepazinos ar vienu foršu meiteni, ar kuru kopā aizdevos uz Spāniju. Tā sešus gadus dzīvoju starp turieni un Latviju. Tagad esmu šeit. Kopā ar visu meiteni.

Un paralēli privātajiem apstākļiem aktīvi attīstīji muzikālos sakarus. Nupat, piemēram, uz Saulkrastu džeza festivālu biji uzaicinājis savu skolotāju Hoanu Soleru.
Viņš ir viens no labākajiem turienes ģitāristiem! Biju viņa koncertā Valensijas džeza festivālā, pirms vēl vispār iepazinos. Hoans Solers ir lielisks ģitārists! Visi man apkārt teica, ka man noteikti jāiepazīstas. Pērn beidzot saņēmos, piezvanīju un teicu, ka vajag iepazīties. Tā sāku pie viņa mācīties. Iedraudzējāmies, un nu jau satiekamies arī alu iedzert un par džezu parunāt. Tā viņš atbrauca arī uz Saulkrastiem!

Spānijā džezs ļoti atšķiras no tā, kas ir Latvijā?
Galvenā atšķirība ir tā, ka tur ir īsta vecā džeza paaudze, kas savulaik spēlējusi kopā ar ļoti daudziem lielajiem pasaules džeza „stāriem”. Tas pats Hoans Solers ir daudz spēlējis Ņujorkā, ceļojis ar lielajiem meistariem pa Eiropu. Tā ir galvenā atšķirība. Latvijā uz to vēl tikai ejam. Mums bija Raimonds Raubiško, ir atsevišķi cilvēki, bet tajā pašā laikā arī viņš nespēlēja Ņujorkā ar Džimiju Smitu un tamlīdzīgi. Spānijā tādu mūziķu ir daudz, tā ir vesela vide. Visvairāk man patīk Barselona, kas ir īsta kultūras un tusiņa pilsēta.

Kas tevi tur Latvijā?
Man patīk Latvija! Esmu ļoti priecīgs, ka pirmo reizi pēdējo astoņu gadu laikā arī vasarā esmu šeit. Latvijā vari muzicēt kopā ar laba līmeņa mūziķiem. Viņu nav ļoti daudz, bet tev ir iespēja spēlēt koncertos, vari „izeksperimentēties”. Latvija džeza mūziķim ir kā tāds liels, labs spēļlaukums!
Beidzot ir parādījusies viena radiostacija, kuras formātam atbilstam – „Rīga Radio”, bet ir interesanti arī mēģināt „iestumt” tos savus skaņdarbus citās stacijās, kas it kā spēlē kaut kādu pilnīgi brīnumainu mūziku.

Kā ar Eiropas kultūras galvaspilsētu? Tā varētu ko dot arī šejienes džezam?
Es domāju, ka Eiropas kultūras galvaspilsēta ir kaut kas ļoti labs! Tā ir iespēja atvest uz šejieni daudzus mūziķus, izveidot dažādas sadarbības. Var rīkot dažādus koncertus. Arī ar Hoanu runājām, ka viņš nākamgad varētu atbraukt ar savu blici, varētu sarīkot kopīgu tūri. Es arī pats, „bukojot” koncertus, esmu skatījies, kura tajā brīdī ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, un mēģinājis „nobukot gigus” tieši tajās pilsētās. Domāju, ka līdzīgi uz šo skatās daudzi mūziķi.

Gaidīsim muzikāli bagāto nākamo gadu, bet pagaidām aicināsim ļaudis uz kultūras vasarnīcu jau 2. augustā!
Jā, domāju, ka būs labs fanka vakars! Ir jau dzirdēts, ka kultūras vasarnīcā ir laba atmosfēra, notiek labi koncerti, kas ir riktīgi cool!

By Kaspars Zaviļeiskis for Riga2014.org

All photos made by Mārtiņš Otto, Rīga 2014

_________________________________________________________________________________

Very Cool People: „Cilvēkiem ar labu gaumi patīk laba mūzika!” (29.05.2010. by www.easyget.lv)

Apvēlušies kā sniega pika – sākumā jeb pirms gadiem trim bija trīs visai jancīga paskata kaķi, bet šodien jau pieci visnotaļ forši ļautiņi. Kas, kas? Nu, Very Cool People!

Jazz/funk/fusion kulinārijā viņus salīdzina ar „Time After Time”, taču kā izteikušies paši – laiki iet, vērtības mainās. Kas ir VCP šodienā, sarunā dažas dienas pirms „Very Cool Maija” tūres noslēguma stāsta VCP mūzikas autors un ģitārists Elvijs Grafcovs un taustiņnieks Māris Vitkus.

Teju pirms gada bijusi albuma prezentācija, tagad jums ir tūres noslēgums. Kas pa gadu ir sadarīts? Kā publika mainījusies?

Māris: Īstenībā šis gads bija ar visu ko pilns. Ja mēs ar kādu kopā sadarbojamies, tik un tā mēs esam paši par sevi, mums ir arī savi koncerti. Dubultā vai trīskāršā dzīve.

Elvijs: Ar Ozolu un Nātri mēs laidām dubulto dzīvi. Darām arī savus darbiņus, bet cilvēki nodomā – re, tā jau tā repa grupa. Bet mēs pirms tā repa jau divus gadus spēlējam! Bija forši ar Ozolu, pirms tam bijām spēlējuši Lietuvā, Igaunijā, Latvijā visus riņķī izbraukājuši, taču cilvēki neseko līdzi. No otras puses – mums bija „Dirty Deal Cafe” bija viens pasākums, tajā pienāk klāt un saka: „O, jūs jau sen, jau kādus 8 gadus griežat?”

Kompliments!
E.: Tā velk uz divām pusēm. Pēc albuma gandrīz vai vēl viens albums ir sanācis. Mēs ar Andi [Grīvu] izlaidām vienu dziesmu, tad ziemā ierakstījām vēl vairākas, arī ar spāņiem iznāca dziesma. Dziesmai „Hugo” Maija un Liene uztaisīja superīgu videoklipu. Bet ar viņām arī sanāca tā netīšām. Tagad arī – mēs ar Oskaru [Stolsi – Semerovu] no „Bite’s Blues Band” vienu koncertu nospēlējām, baigi labi patikās. Nākamnedēļ domājam kopīgi ar viņu ierakstīt vienu jaunu dziesmu. Pa vasaru top vēl video, kurš jau no decembra ir gatavs, bet mēs viņu nelaižam ārā.

Kurai no dziesmām?
E.: „Cool People House”. Tur Māris dzied!

Mazliet par video koncepciju?…
E.: Tur ar pašām māksliniecēm jārunā.

M.: Ar iepriekšējo klipu bija tā – mēs vispār neko nezinājām, prezentācijā bija pārsteiguma moments.

Nebija bail?
E.: Kad radoši cilvēki sadarbojas, ir lietas, ko mēs darām, pārējās var darīt jebko, līdz ar to mēs uzticamies cilvēkam. Māksliniecēm mēs uzticējāmies, jo mēs zinājām, ka viņas ir baigi „kūlās”. Ar vokālistiem ir tāpat. Ir pants, piedziedājums, dari, ko tu gribi. Teksts, par ko, – tas ir arī viņu ziņā. Principā ir brīvība, līdz ar to, ja sadarbojās, tad šī sadarbība tāda garšīga sanāk.

Diezgan aktīvi VCP rindās notiek viesmākslinieku pieaicināšana. Ar pamatsastāvu īsti nekad jau nepietiek, ne?

M.: Vai tik nesanāk tā, ka mūs cenšas pieaicināt.

E.: Māksliniekiem ir interese ar mums kopā uzspēlēt. Bija tāds Basteja džeza klubs, kur reiz izdomājām – „davai”, džemu taisām, bet tā, ka uzaicinām MC’s jeb reperus. Un tā kaut kā daudzi viņi atnāca. Pasākums notika trīs vai četrus mēnešus reizi mēnesī, baigi ar tiem reperiem izspēlējāmies. Paralēli kaut ko jau arī mēs darām atsevišķi, sadarbība bija ar Cool MC’s u.c., tad nāca Kurts, Dairis, vesels bars.

Nevienā brīdī nav ienākusi doma prātā, ka gribētos pastāvīgu vokālu?

E.: Vokāls ir skaisti uz kādu laiku. Arī ar Andi [Grīvu] mēs uztaisījām dziesmu, tad ar tiem pašiem reperiem Spānijā ir koncerti bijuši. Uz vienu koncertu atnāca viens reperis un regeja dziedātājs – Valensijā diezgan zināmi džeki. Kopā baigi labi skanēja, tādēļ arī ar viņiem ierakstījām dziesmu.

Jums Spānija, Valensija ir īpaši iepatikusies…

M.: Drīzāk Elvijam ir iepatikusies. Elvij, kas tad tur īsti ir, ko?

E.: Kad es studēju Dānijā, es satiku vienu meiteni. Mēs sākām dzīvot kopā, viņa pārvācās uz Rīgu, tad es pārvācos uz Spāniju. Sāku braukāt – daļēji tur, daļēji šeit. Tur arī uzspēlējam. Bijām aizbraukuši ar VCP, un cilvēki mūs tur ļoti labi uztver. Kaut kāds „action” arī nedaudz tur notiek. Interesanti, ka tajā pilsētā, kas ir trešā lielākā pilsēta Spānijā, tur jau arī „underground” līmenī mēs kā VCP „močīsim”. Baigi jauki. Auditorija ir šausmīgi liela, nevar salīdzināt ar to, cik Latvijā var būt. Viens pazīstams draugs spēlē ska/punk un drum’n’bass grupās, abas ir „underground”, bet viņiem ir ap 200 koncertiem gadā. Paskaties Latvijas populāro grupu myspace.com kontos, tām ir apmēram 40 tūkstoši skatījumi, paskaties „underground blici”, tur jau 100 tūkstoši skatījumi. Pavisam cits. Un cilvēki tur mūs uztver ļoti labi.

Vai paši esat novērojuši, kā publika uztver grupas ar vokālu un bez vokāla?

M.: Man vēl nesen ar vienu pazīstamu cilvēku bija diskusija, kurš teica, ka instrumentālo mūziku ir grūtāk izbīdīt, panākt, lai tā kļūtu populāra. Bet mēs beigās secinājām, ka, ja citur pasaulē, piemēram, Amerikā instrumentālā mūzika dzīvo ļoti labi, tai ir liels atbalstītāju loks, tad arī Latvijā ir atbalstītāju loks instrumentālajai mūzikai, vienīgi tas uz mūsu mazo cilvēku skaitu ir procentuāli mazāks.

E.: Cilvēkiem ar labu gaumi patīk laba mūzika! Latvijā, ja paklausās jebkuru radio, skan tik interesanta mūzika, nevar iedomāties, ka kaut kur citur tā varētu skanēt. Kāpēc tad nevarētu skanēt arī instrumentāla mūzika?

Kā pati publika šajā laikā ir mainījusies?

M.: Čiksas vairāk?

E.: Man liekas, ka čiksas vairāk. [smejas]Vai arī jūs uz publiku neskatāties, esat iegrimuši sevī?

E.: Nē, nē, tā jau ir svarīgākā sastāvdaļa.

M.: Tas jau rāda, kā vispār kaut kas tiek darīts.

E.: Man liekas, ka sāk nākt pareizā publika.

M.: Tas gan, jā. Tu saskaries ar tiem, kas tiešām ar interesi klausās un analizē mūziku, bauda to, vai arī, cerams, neesmu pamanījis, ja ir otrādāk.

E.: Bija vienā mirklī, ka sāka jauni cilvēki nākt, un tie jaunie cilvēki – daļa palika, daļa nē. Liekas, ka mūsu auditorija varētu būt no 21 gada veciem cilvēkiem līdz 40, tajās robežās. Taču Latvijā ir tā problēma, ka 23 gados visi jau ir precējušies un ar bērniem. Viņiem ir citas problēmas.

Džezs ir tāds improvizācijas un eksperimentu virziens. Kas ir tas, ko jūs gan vēl neesat izmēģinājuši, bet ļoti vēlētos?

E.: Gribētos pieaicināt klāt dažus mūziķus no Eiropas un uzspēlēt ar viņiem un ierakstīt šo koncertu. Ir arī daži mūziķi no LV ar kuriem labrāt kaut ko ierakstītu.

Vai Latvijas džezā jums pašiem ir paraugi, uz ko tiekties?

M.: Mēs tomēr vairāk vai mazāk esam tie, kas kopā ar kādiem citiem tieši to stilu ir sākuši veidot. „Time After Time” bija savā laikā, bet tam jau ir iziets cauri. Mēs viņus respektējam, viss ir kārtībā. Labi spēlē, bet, teiksim, viņi jau ir iepazīti, ir laiks meklēt kaut ko jaunu. Un Latvijā vienā brīdī saproti, ka vairāk nav. Nav slikts, kas ir, bet kaut ko citu arī vajadzētu.

E.: Latvijā pagaidām ir tā, ka neviens Latvijas mūziķis nav slavens Ņujorkā.

M.: Kaut gan mums individuāli mūziķi ir ļoti spēcīgi, kas varētu arī uz to pretendēt. Ja man uzdotu jautājumu, no kura latviešu mūziķa es gribētu mācīties, tad atbilde noteikti būtu. Tā kopumā – vairāk vai mazāk mēs iespaidojamies no pasaules mūzikas.

E.: Man tā liekas, ka nav dalījuma. Tagad ir internets, modernās „fīčas”. Vienalga, no kurienes tu esi, tu vari spēlēt jebkur, tu vari rezervēt klubu, tu vari uzspēlēt. Cik tas ir izdevīgi vai nav izdevīgi…

Latvijā jūsu iecienītākais klubs ir „Pulcītis” jeb „Pulkvedim neviens neraksta”…

M.: Tā kaut kā pēdējā laikā ir sanācis. Tagad tas sāk kaut kā mazināties, taču parīt atkal uzstāsimies. Tā ir diezgan stilīga vieta, kas piestāv tādai mūzikai, kā mēs spēlējam. Tur ir forši. Mūs tur vienmēr labi uzņem.

Tur arī plānots tūres noslēgums – viens posms beidzās, kaut kam atkal ir jāsākas. Kādi tuvākie plāni?

E.: Tuvākie plāni ir nākamnedēļ ierakstīt dziesmu ar Oskaru [Stolsi – Semerovu] no „Bite’s Blues Band”. Es domāju, ka gala rezultāts būs interesants. Dziesmu kaut kad jūnija beigās palaidīsim. Vēl pa vasaru neatkarīgi no mums top videoklips, taču ap jūnija vidu mēs paņemsim atvaļinājumu.

Esat pārguruši vai ir citi darbi, ko darīt?

M.: It kā pat ne pārguruši, tas jau tā nosacīti.

E.: Neliela pauzīte, lai padomātu. Jūlija sākumā varbūt atkal „aizies” kaut kas.

M.: Vienkārši pagaidām izskatās tā, ka neesam strādājuši pie vasaras darbiem, līdz ar to vasara sanāk diezgan brīva. Kāpēc tad neatpūsties?

E.: Droši vien spēlēsim vēl „bišķiņ” jūlijā. Parasti mēs vasaras tā mierīgi pavadām, dažos festivālos uzspēlējam.

Kur jūs varēs satikt šovasar?

E.: Šovasar varbūt Igaunijā un Polijā.

Jau laicīgi jāiepērk biļetes! Kurā valstī jūs īpaši gribētu uzstāties?

E.: Spānijā. Un es domāju, ka arī Polijā.

M.: Nesen mēs bijām Polijā un Austrijā, un Krakovā baigi labi iepatikās. Gan mums patika, gan mēs viņiem patikām, laba ķīmija sanāca.

E.: Poļi tajā Krakovas galā ir pavisam savādāki, nedaudz atgādina tā kā Spānijā apmēram – sāk plaukstas sist dziesmai līdzi it kā sarežģītam ritmam. Bija gadījums, ka atnācis džeks „trennūzās”, tāds liels, pēc koncerta nāk un saka, cik viņam ļoti patika. Ja Latvijā tāds džeks „trennūzās” kaut ko citu darītu, tad tur viņam mūzika patīk.

M.: Tur viņi visi ir atvērtāki, tāds šoks.

E.: Varšavā vienmēr liekas, ka ir liela, pelēka masa, bet Krakova gan ir kaut kas cits…

Grupas ģitārists Elvijs Grafcovs un bundzinieks Artūrs Reirs par TAT, Ozolu un pēkšņo popularitāti. (by FHM magazine 2009)

Jūsu grupai ir ļoti interesants nosaukums. Kāds īpašs stāsts?
Droši vien tas ir tāpēc, ka esam ļoti forši cilvēki.

Patiesībā tā arī bija: 2007. gada augustā trijatā satikāmies, uzspēlējām, ierakstījām pāris dziesmiņas un tad mums prasīja – kāds tad ir nosaukums? Kaut kas bija jāatbild, un tā arī tas radās.

Jūs neapvainojaties, ja jūs salīdzina ar “Time After Time”, kuri arī spēlēja tikai instrumentālu mūziku?
Latvijā tas vispār šķiet ļoti tipiski, ka ar kādu salīdzina. Tiklīdz kāda jauna grupa parādās, to kaut kam pielīdzina. Tā pat saka par grupu “Laime Pilnīga” – viņi esot līdzīgi “Led Zeppelin”. Bet nav taču ne tuvu! Mēs esam citādāki nekā “Time After Time”, mums ir daudz arī roks, hiphops un džezs. “TAT” Latvijā vienkārši šādu mūziku spēlēja pirmie un darīja to ļoti labā līmenī. Vienīgā paralēle ir tā, ka abas esam instrumentālas grupas, bet principā baigās līdzības nav.

Plašākai sabiedrībai par jums pirmoreiz uzzināja pēc tam, kad ierakstījāt dziesmu “Pa vidu” kopā ar Ozolu un Nātri. Šī sadarbība turpināsies?
Jā maijā mums nāks ārā viens jauns gabals, bet tur piedalīsies ne tikai Ozols. Arī jau pieminētās grupas  “Laime Pilnīga” vokālists. Mēs paši nedziedam – mums neskan, laikam nemākam. (Smejas) Ar hiphopa māksliniekiem sadarbojamies jau ilgāku laiku, pagājušā gada pavasarī klubā “Bastejs” katru mēnesi spēlējām dzīvo mūziku hiphopa pasākumos. Liekas, ka tur ir bijuši gandrīz visi pašmāju hiphopa mākslinieki, izņemot Gustavo. Tāpēc sadarbība ar Ozolu galu galā bija loģisks iznākums. Tomēr Latvijā nav tik daudz ne džeza, ne hiphopa mākslinieku, tāpēc vajag ļoti īsu laika posmu, lai visus zinātu. Visas šīs sadarbības tomēr vairāk ir jautrības pēc, nevis tāpec, ka izdomājam: “O, vajadzētu tagad kaut ko populāru izdarīt!” Īstenībā Latvijā tas, ka hiphopa mākslinieki uzstājas kopā ar dzīvo grupu, ir neaizpildīts lauciņš. Daudzi parasti uzskata, ka dziedātajs –  tas ir forši, bet hiphopa mākslinieks – tas taču nav mūziķis, tas ir kaut kāds džubars. Viņi arī raksta tekstus, trenējās – tādu pašu mūziku vien raksta.

Džeza mūzika Latvijā ir aktuāla
NĒ! Ir savs loks cilvēku, kas ar to nodarbojas, un maziņš loks cilvēku, kas par to interesējas. Arī Amerikā no visas mūzikas tikai kādi 2% ir džezs. Mēs neesam tipiska džeza blice, mēs gribam, lai ir tusiņš. Mums daudz vairāk patīk spēlēt klubā, kur dzer aliņu, dejo čikses, nevis vietā, kur visi sēž pie galdiniem, dzer vīnu un ēd rosolu. Mums ir vairāk, ko parunāt ar piedzērušos jaunieti, nevis ar biznesmeni, kurš stāsta, kur ieguvis savu pirmo miljonu. Abas auditorijas ir foršas, bet tas tusiņš mums patīk labāk.

Vasaras koncerti jau saplānoti?
Pagaidām ir sarunāti daži festivāli – būsim kopā ar Ozolu un Nātri. Brauksim arī uz pāris festivāliem Spānijā. Īstenībā tas ir interesanti – publikai te mēs tagad pēkšņi esam zināmi, bet patiesībā visaktīvāk darbojāmies tad, kad bijām nezināmi. Spēlējām Lietuvā, Igaunijā, Spānijā, braukājām apkārt, bet nevien neko par mums nerunāja. Uztaisījām vienu videoklipu un – o, jā “Very Cool People”! Tas patiesībā šķiet smieklīgi.

Varam gaidīt debijas albumu?
Albums ir plānots uz jūnija vidu, mēs ļoti ceram, ka varam to prognozēt un nekas vairs nemainīsies. Pēdējie divi ieraksti tiks veikti dzīvajā “City jazz club”. Nosaukums, visticamāk, būs “Very Cool People”… Šķiet, nereti pirmais albums saucas tā pat kā grupa.

TV & Radio interviews:

Tik, tik, tik VCP & E.Protektore – Caution! Contains Words! (Radio SWH) 04.04.2019.
https://www.youtube.com/watch?v=GNwca4Pnehk

Pusnakst šovs septiņos VCP  & R.Eilands – Snowman’s Express (Latvian Late Night Show – “Pusnakst šovs septiņos”) 7.12.2018.
https://www.youtube.com/watch?v=_Se4oepXTJc

Rīta Panorāma VCP, Edavārdi & ansis – Pa Apli (LTV1 – Latvijas Televīzija) 8.10.2018.
https://www.youtube.com/watch?v=_Se4oepXTJc

Rīta Panorāma VCP & K.Prauliņa – We Should Dance (LTV1 – Latvijas Televīzija) 8.04.2018.
https://www.youtube.com/watch?v=uwcFVp1gJcA

Fredosaurus Rex VCP – Heya Some Kind Of Fish (Radio SWH) 28.04.2017.
 
Intervija ar grupu Very Cool People – Heya Some Kind Of Fish (LTV1, Latvijas Televīzija) 27.04.2017.
 
Sniegavīra Ekspresis feat R.Eilands & K.Prauliņa (LTV1, Latvijas Televīzija) 29.11.2016
 
Intervija ar grupu Very Cool People (LTV1, Latvijas Televīzija) 18.10.2016
 
Raidījums “Vilciens. Rīga – Valka” – Very Cool People (RETV, Reģionālā TV)06.12.2015.
 
Sniegavīra Ekspresis feat R.Eilands & K.Prauliņa (LTV1, Latvijas Televīzija) 21.12.2015
 
Intervija ar grupu Very Cool People Funkology feat. K.Prauliņa & E.Protektore (LTV1, Latvijas Televīzija) 29.09.2015
 
Rīta Svīta SWH VCP & Ralfs Eilands un Kristīne Prauliņa Funkology Albums (Radio SWH) 25.09.2015
 
Rīta Svīta SWH VCP & Jānis Stībelis Funkology 6 (Radio SWH) 25.03.2015
 
Rīta Svīta SWH VCP & Aija Vītoliņa Funkology 5 (Radio SWH) 18.02.2015
 
Rīta Svīta SWH VCP & Ralfs Eilands Funkology 3 (Radio SWH) 21.11.2014
 
Intervija Cruising in The Trolley (Riga Radio) 13.10.2013.
 
Jauns Latvijas rekords nominācijā “Garākais albuma nosaukums” (Latvijas Radio 2) 23.04.2017
 

Interview with the band’s Very Cool People guitarist Elvijs Grafcovs. (by filtered.lv 2009)

The participants of the band : Elvijs Grafcovs – guitar, Toms Poiss – bass, Toms Rudzinkis or Artis Locmelis – sax, Maris Vitkus – synth and keys, Janis Jaunalksnis and Arturs Reirs – drums and percussions.

How did you all get together?
Elvijs says : “I guess we got together because we all are just cool ;>”

what style do you categorize yourself to?
He says:”Talking about our music’s style .. well.. It could be called jazz-funk, I think(to make it easy), but in general we are pretty open minded and the music we play covers pretty much from jazz to hip-hop to rock to funk to surf.”

We asked him to tell us what are the things that keep the band together in everyday life, likes or dislikes may be.
Elvijs said :”Music, beer and cheeseburgers.”

About the story of the band’s name:
“In July 2007 me, Toms Poišs and Arturs met for some rehearsal and went to studio to record demo and book some gigs, so after doing that studio guy burned it to CD and asked: ” so what is the name of band?”  and some how I just answered as a joke “VERY COOL PEOPLE”, so since then we call ourselves like that.”

For how long are you already playing together:
“In general VCP is around since end of august 2007. Its different, for example with Toms Poišs we have played for some time already and not only in VCP, with Arturs from the beginning of VCP, Toms Rudzinskis joined us almost in the beginning, so as trio we had only one or two gigs. With Janis we are also together for some 1,5 years already, in the beginning he was as a substitution drummer, then we started to play with two drummers and now he is as main drummer J. with Maris or Artis we are playing from last September. Biggest goals achieved.. I guess at the moment it is our debut album.”

Overall about their music :
“Very Cool Music ;>”

Elvij’s favorite song:
“It’s a bit hard question, because I don’t really have favorite neither from our tunes  nor from other artists.  Right now from our tunes I like the new one’s not recorded yet, from other artists I like albums(there are some favorite albums, not songs).”

Elvij’s dream in this band and in music industry overall :
“Got to get one of the Grammy awards 🙂  Big house, five cars, private jet, something like that. ;>”

Who of the famous bands or particularly guitarists would you like to meet? :
“It would be nice to meet members of bands like Soulive(organ trio from New York), Galactic or Ibrahim electric guys. From individual musicians it would be cool to chat with guitarists Oz Noy, Wayne Krantz, John Scofield or Charlie Hunter, as well as drummer Stanton Moore, organist Robert Walter or some of cool 60´s soul jazz organ players like Jimmy Smith, Jack McDuff, Sam Lazar, Charles Earland or Funk Inc musicians, but with a lot of them is not possible to meet.”

Their upcoming events :
“In beginning of august we recorded a couple of new tunes, they are going to be with some feat. artists, but right now I wont tell you who are they, let us surprise you. The tune will be out in September or October. Also we started work on our web site, but it’s going a bit slow, I guess in fall we´ll focus on that more. In summer I have been working on new tunes, lately I have been in to surf music and Indian pop.  So in new tunes I think you´ll be able to hear that.  So in September with guys we will start to work on them together and we are planning to hit the clubs and fests in October. You can follow us in our blogs ;>”

CONCERT REVIEWS

Concert review(In Latvian) at “Rigas Ritmi Festival 2020” (by Kaspars Zaviļeiskis)

Ar eksplozīvu grupas “Very Cool People” un dziedātājas Aijas Andrejevas uzstāšanos Vecrīgas brīvdabas restorānā “Nekādu problēmu” 4. jūlijā noslēdzās improvizācijas, džeza un pasaules mūzikas festivāla “Rīgas Ritmi” vasaras koncertu sadaļa. 

Vakara pirmajā daļā “Very Cool People” pirmoreiz publiski piedāvāja sava nākamgad klajā nākošā instrumentālās džezfanka, Balkānu un vēl citu ietekmju mūzikas albuma programmu, kurai dots pagaidu nosaukums “Rembo”. Kā pēcāk atzina mūziķi, pirms pirmizrādes stress esot bijis paliels, bet viss izdevies godam, kas bija acīmredzami arī no skatītāju rindām.
Ballīte jau ar pirmajām vakara minūtēm, joki “Very Cool People” stilā, saulespuķu sēklas uzkodām un pamatīgs lādiņš ne mazāk saulainas enerģijas. Spēcīgākais pirmās sadaļas skaņdarbs noteikti bija “Oskars”. Veltījums grupas trompetistam Oskaram Ozoliņam, kurš allaž skaļi jāsauc uz grupas saundčeku jeb skaņas pārbaudi pirms koncertiem…
Otrajā daļā grupa saspēlējās ar Aiju Andrejevu īpaši festivālam izveidotā veltījuma programmā leģendārajai dziedātājai Dženisai Džoplinai. Sanāca spēcīgi, emocionāli un aizkustinoši, kā rezultātā neizpalika “Nekādu problēmu” piepildījušās publikas ovācijas un lieliska “Rīgas Ritmi” vasaras sadaļas noslēguma sajūta. Uz bis tika nodziedāts “Me and Bobby McGee” – Krisa Kristofersona dziesma, kas kļuva par megahitu tieši Dženisas izpildījumā jau pēc viņas nāves. “Very Cool People” un Aijas Andrejevas kopprogramma “Tribute to Janis Joplin” festivālam tika sagatavota tieši kā veltījums 50. gadadienā kopš dziedātājas aiziešanas tai saulē un domājams, ka Džoplina par šo vakaru būtu vairāk kā priecīga.
“Es biju ļoti uztraukusies,” pēc uzstāšanās neslēpa Aija. “Man ir nenormāli laba sajūta, ka aplis ir noslēdzies. Programmas ideja radās jau pirms desmit gadiem. Beidzot tā ir notikusi. Un ir lieliski, ka tā notika tieši tagad, jo diez vai pirms desmit gadiem es varētu to izpildīt tā, kā varēju tagad. Šī programma tomēr pieprasa zināmu skatuvisko pieredzi. Visam savs laiks!”
“Aijiņa ir mana skolniece un jaunības dienās biju absolūts Dženisas Džoplinas fans,” teica koncertu apmeklējušais diriģents, dziedātājs un pedagogs Ivars Cinkuss. “Zinu katru viņas dziesmu no galvas, tādēļ man ļoti interesēja, kā Aija tiks ar šo repertuāru galā. Viena lieta ir kaut ko nokopēt, bet otra lieta ir dabūt savu elpu cita mutē. Es domāju, ka Aijai tas šajā vakarā tiešām izdevās.”
“Festivāla “Rīgas Ritmi” organizētāji ar iniciatīvu izveidot šādu Aijas un “Very Cool People” programmu ir trāpījuši desmitniekā, zvaigznēs, kosmosā,” pēc koncerta sajūsminājās arī LTV raidījuma “Kultūrdeva” producente Kristīne Komarovska. “Šī programma pilnā spektrā parādīja Aijas vokālās spējas, talantu un neaprakstāmo kaislību uz mūziku. Tādu Aiju vēl nebiju redzējusi un no sirds ceru, ka šī sadarbība turpināsies un programma sasniegs klausītājus ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē, jo potenciāls ir tiešām liels.”
……. by Kaspars Zaviļeiskis for rigasritmi.lv
05.07.2020.

Very Cool People blow away Plato

Very Cool People are up early and so the band from the Latvian capital Riga was ready in Plato at the stroke of 12 o’clock in the afternoon for their festive contribution to Platosonic as the support act of Eurosonic, where the band also played. Nicely dressed with the appearance of a big band, the look was excellent. The band brings jazz, surf, brass, klezmer and soul in an eclectic mix. It was quite crowded on that mini stage in the record shop and some of the band members were almost out of sight. Very Cool People consists of Elvijs Grafcovs on guitar and as a ringmaster, Māris Jēkabsons on tenor sax, Oskars Ozoliņš on trumpet, Laura Rozenberga on trombone and Kristaps Lubovs completes the horn section with his baritone sax. The rest of the band consists of Valters Sprudžs on bass, Māris Vitkus with his organ and finally Andris Buiķis on drums.
The early bird who was looking for a place in the establishment could also have heard singer Evilena Protektor during the sound check, but after the ‘Camels Desert Party’ which was led by Grafcovs and was started with an enormous scream from all the members of the band, the singer was nowhere to be heard or to be seen. It was a very nice and appealing instrumental song that was written quickly and energetically. Very Cool People is an extremely popular band with festival organizers. How did the band feel after 34 festivals? That was the subject of ’34th Festival’ that started off smoothly and cheerfully, but towards the end it had a nice twist in atmosphere in which the horn section, in particular the baritone saxophone by Kristaps Lubovs, played a leading role. Nice punchy, sometimes even wild songs with a lot of energy. It were songs from the latest album ‘Heya Some Kind Of Fish’.
Singer Evilena Protektor suddenly stepped out of the wings into the spotlight for the jazzy and swinging ‘We Can Dance’, which had much more of a nightclub feel. This was continued in the peaceful ‘Come along’ which was a beautiful song and in which Evilena Protektor excelled as a sultry singer with a warm voice. With a lot of swung and unbridled enthusiasm Grafcovs announced the songs, in which he did not always express himself in a self-explanatory way in English. Protektor did that a bit quieter and better, but she is one of those other very cool people the band works with as she is not a permanent band member. After ‘Misery’ she disappeared from the stage again, after which the formation blew away Plato with the beautiful ‘Conde de Pimientos’, which was started as a surf track, but later on became wonderfully melancholic and ended up as a klezmer tune. A song that made you leave Plato dancing cheerfully.

Original review in Dutch

Very Cool People toeteren Plato plat

GRONINGEN – Very Cool People zijn vroeg uit de veren en dus stond de gelijknamige band uit de Letse hoofdstad Riga om klokslag 12 uur in de middag klaar in Plato voor hun feestelijke bijdrage aan Platosonic in het bijprogramma van Eurosonic, waar de band ook speelde. Keurig in pak met het voorkomen van een soort bigband was het plaatje prima. De band brengt jazz, surf, brass, klezmer en soul in een eclectische mix. Het was druk op dat minipodium in de platenzaak en een aantal bandleden stond welhaast buiten beeld. Very Cool People bestaat uit Elvijs Grafcovs op gitaar en als spreekstalmeester, Māris Jēkabsons op tenor sax, Oskars Ozoliņš op trompet, Laura Rozenberga op trombone en Kristaps Lubovs vult de blazerssectie aan met zijn bariton sax. De rest van de band bestaat uit Valters Sprudžs op bas, Māris Vitkus met zijn orgel en tenslotte Andris Buiķis op drums.

De vroege vogel die op zijn plekje zocht in de zaak had tijdens de soundcheck ook zangeres Evilena Protektor al kunnen horen, maar nadat onder leiding van Grafcovs de ‘Camels Desert Party’ werd ingezet met een enorme schreeuw van alle bandleden was die zangeres nergens te zien of horen. Een heel fijn en aansprekend instrumentaal nummer dat vlot en energiek werd neergezet. Very Cool People is een uitermate populaire band bij festival organisatoren. Hoe de band zich voelde na 34 festivals? Dat was het onderwerp van ’34th Festival’ dat vlot en vrolijk begon, maar tegen het einde een fraaie sfeeromslag kende en waarin de blazersectie, met name de baritonsax van Kristaps Lubovs, een hoofdrol had. Lekkere pittige, soms zelfs wilde nummers met veel energie. Het waren liedjes van het laatste album ‘Heya Some Kind Of Fish’. Uit de coulissen stapte zangeres Evilena Protektor plots in het spotlicht voor het jazzy en swingende ‘We Can Dance’ wat veel meer een nachtclub gevoel had. Dat werd voortgezet in het rustige ‘Come along’ wat een prachtig lied was en waarin Evilena Protektor excelleerde als zwoele zangeres met warme stem. Met veel swung en ongebreidelde enthousiasme kondigde Grafcovs de nummers aan, waarbij hij zich niet altijd even vanzelfsprekend in het Engels uitdrukte. Dat ging Protektor iets rustiger en beter af, maar zij is één van die andere very cool people waar de band mee samenwerkt en geen vast lid. Na ‘Misery’ verdween ze weer van het podium, waarna de formatie spetterend en schetterende Plato haast plat toeterde in het fraaie ‘Conde de Pimientos’, dat als een surfnummer werd ingezet, maar later heerlijk melancholisch werd om te eindigen als klezmer deun. Een nummer dat je vrolijk Plato liet uit dansen.

23.01.2019

By Next Gig

Very Cool People feat. Kristīne Prauliņa @ Fontaine Palace 5th Of May 2017 – concert review by kazhe.lv 

Par tādu grupu “Very Cool People” uzzināju pirms itin daudz gadiem – kad šo kolektīvu savā blogā lobēja Miks Latvis, kuram droši vien kaut kāda saistība ar šo kolektīvu bija. Tolaik mani kaut kā šis koncepts neuzrunāja – vispār es savulaik biju itin skeptisks attiecībā pret tīri instrumentāliem kolektīviem, kamēr tagad manās acīs Very Cool People tieši ir ļoti daudz plusu, kuru vidū, protams, lielākais ir pūtēju klātbūtne. Kamēr ir ļaudis, kuri koncertos novērtē izpildītājus ar dejotājām (dejotājiem?), es noteikti esmu no tiem cilvēkiem, kam lielāko prieku sagādā, ja uz skatuves ir kaut pārītis pūtēju. Tiesa, šajā ziņā jāatzīst, ka Very Cool People koncerts Fontaine Palace bija tāds drusku pieticīgs – pūtēji bija tikai divi (saksofons un trompete), kamēr pilnajā komplektā saksofonisti būtu divi, plus vēl meitene spēlētu trombonu. Taču laikam jau es nesūdzēšos – tāpat koncerts bija gana dinamisks un enerģisks.

Ievada daļā grupa uzstājās savā dabiskajā – instrumentālajā – veidolā, spēlējot dziesmas gan no grupas jaunākā veikuma “Heya Some Kind of Fish! We Don’t Know The Name Of This Fish In English, But In Latvian It Is Vimbas” (ja nu kas – angliski šo zivi, protams, arī sauc tāpat, jo vimba arī Āfrikā ir vimba), gan šo to no agrākiem veikumiem (tiesa, dīvainā kārtā jaunajā albumā beidzot savu vietu atradusi droši vien slavenākā grupas dziesma “Hugo”, kura gan galīgi nav uzskatāma par jaumumu), bet pēc tam džentelmeņiem uz skatuves pievienojās arī Kristīne Prauliņa, no instrumentāla džeziska fanka pārejot uz vokālu džezisku fanku. Sākotnēji man gan bija drusku skepse pret VCP variantu ar dziedātāju, bet izrādījās – ļoti prātīgs solis, pateicoties kuram savā ziņā pat varētu teikt, ka vienā vakarā izdevās paviesoties divos koncertos, jo loģiski, ka šādos apstākļos muzikālais materiāls arī mainījās. Enerģija kūsāja, pūtēji dejoja, Kristīne dziedāja. Kas man bija nepierasti – pasākumā, kuru var saukt par rokkoncertu, mūziķi spēlēja no notīm (tā šķiet, ka vienīgi bundziniekam nebija iespējas/vajadzības ieskatīties spēlējamajā materiālā uz priekšu). Kas man koncertos ir svarīgi, un kas šeit bija – sajūta, ka mūziķi paši labi pavada laiku uzstājoties. Grupas sastāvs, gadiem ejot, ir mainījies itin daudz – no pirmā albuma, kas klajā nāca 2009. gadā grupā atlicis vienīgi tās nemainīgais līderis Elvijs Grafcovs, kā arī taustiņnieks Māris Vitkus, taču sajūta, ka uz skatuves redzamie ļaudis ir “very cool” cilvēki ne mirkli nezūd, kam netraucē vai pat palīdz gan “very cool” treniņtērpi, gan E.Grafcova savdabīgais veids komunikācijā ar publiku, kas spēj apvienot šablonisko “jūs esat vislabākie!” ar “mēs zinām, cik šādas frāzes ir banālas”. Vai es spēju iegaumēt kādas man iepriekš nezināmas dziesmas (šo to pirms koncerta biju paklausījies – gan grupas veču sastāva, gan ar Kr.Prauliņu spēlēto materiālu)? Nē, uz to arī nebiju it kā cerējis un ne tāpēc biju uz šo koncertu gājis. Vai labi pavadīju laiku? Un kā vēl! Man ir grūti spriest, cik labi “Very Cool People” ir baudāmi konservētā veidā mājas apstākļos, bet dzīvajā koncertā – teicama grupa!

05.05.2017

8/10 by http://kazhe.lv

Hugo videoklipa prezentācijas koncerts – 26th of March 2009 by www.easyget.lv

Elvija Grafcova diriģēto bandu nav iespējams nepamanīt gan radio ietvaros, gan arī vienaldzīgi paiet garām koncertu norises vietās. It īpaši tāpēc, ka “Very Cool People” radītās funk-jazz skaņas ir pilnīgi neraksturīgas šim gadalaikam. Un kā tad tu vēl varēsi paiesi garām, ja drēgnā 26. marta vakarā puiši prezentē savu vasarīgi garšīgo videoklipu.
Līdz paša “Hugo” vizuālā atainojuma prezentēšanas laikam nācās pagaidīt kādu laiciņu, jo pirmā dzīvā uzstāšanās klubā “Dirty Deal Cafe” sākās tikai ap vienpadsmitiem vakarā, kad uz skatuves uzrāpās “S&T Syndicate” (Squirrel & Turtle Syndicate), kuri tikpat silti iekarsēja kluba telpas kā paši vakara naglas. Mārtiņam Jurjānam pie taustiņiem, virtuozajam bungu trobelētājam Rihardam Vāverem un saksafonistam Naurim Kolmanim izdevās izvilināt daudz jauku dažādu džezisku stilu sakausējumu un saaicināt cilvēkus vienkopus. Un vēl viņi paši izteicās, “S&T Syndicate” nav pilnā sastāvā – pietrūkstot vien Harija, kurš ir pasaules labākais izgudrotājs. Taču nez vai tas traucēja “Vāveres un Bruņurupuča Sindikātistiem” jēlkādā veidā saskumt.

“Jou, Jou, Jou” – tā pēc DJ ShashS miksējošās iespēles skatītājus uzrunāja Elvijs Grafcovs. Arī turpmāk viņš šaudījās dažādiem jociņiem un piezīmītēm, kā arī kalpoja par pasākuma konferansjē, iepazīstinot klausītājus ar grupas “Very Cool People” muzikālo vakara sastāvu (Māris Vitkus – taustiņi, Toms Poišs – bass, Jānis Jaunalksnis – bungas, iztrūkstot vien palīgam Tomam Rudzinskim pie saksafona) vai arī skaļi sajūsminoties par “kūlajām” māksliniecēm Lieni un Maiju Mackus, kuru dēļ ideja par dziesmas “Hugo” videoklipu ir kļuvusi par realitāti. Kā vēlāk izrādījās, viņš arī bija pats aktīvākais uz skatuves visa koncerta laikā, kamēr pārējie muzikālu izbaudīšanu likās attiecināja uz milzīgu atbildības sajūtu un dziesmu spēlēšanu ar tīri matemātisku precizitāti. Tikai vēlāk, kad uz skatuves nosēdās ermoņiku pavēlnieks Oskars Stolse-Semerovs (piedalījās arī pašā koncerta sākumā), un “VCP” sāka atskaņot pāris jau zināmas dziesmas no citu fankistu repertuāra, aktīvāki un atbrīvotāki palika arī pārējie.

Ļoti interesanta izvērsās loterija, kurā skatītājiem vajadzēja izdomāt kādas dziesmas nosaukumu, uzvarētājam par to saņemot disku. Klausoties šo skaņdarbu nākošreiz vai arī “VCP” to atskaņojot nākošajos pasācienos, visiem būs prieks šo skaņdarbu saukt par “Wet Willy”. Taču aptaujas rezultātu paziņošana notika pēc vakara paša galvenā elementa – dziesmas “Hugo” videoklipa prezentācijas. Cilvēciņu pārpilns (pārsvarā kailu), piedaloties arī visu grupas dalībnieku plastilīna transformācijām, ar milzumdaudz dzīvnieciņiem, simboliskajiem trīs kaķiem un ļoti uzbāzīgām sēnēm. Kā atzina pašas klipa būvētājas māsas Mackus: “..asa sižeta psiholoģisks trilleris nedaudz erotiskās noskaņās. Lielos vilcienos – par nervozām sievietēm un vīriešiem filozofiem..” Nu jau no 27.marta klips ir pieejams apskatei slavenajā “YouTube” vietnē, kā arī simtprocentīgi skaidrs, ir palaists Latvijas Mūzikas kanāla apritē.

Kaut arī piektdienas vakarā nepiedalījās ne Andis Grīva (supersingls “Skola”) un Panxo&Pablo (supersupersingls “La vida Desde Arriba”), tomēr savu odziņu saldajam saulainajam desertam piemeta nedaudz skābās un džezam raksturīgās improvizācijas un, protams, aizrautīgais un superīgais Oskars, ar kuru “Very Cool People” vēlējušies saspēlēties jau kādu laiku. Tad nu lūk, tas beidzot sanācis. Spriežot pēc blices attīstības raksturojuma, nereti nievātais repa apvienojums ar instrumentālo pavadījumu (sadarbība ar Ozolu, Nātri) ir transformējies ļoti klausāmā un diezgan unikālā fankī un skābā džeza sakausējumā iekš Latvijas zemēm. Tad nu lai jaunais albums labi pārdodas un koncerti labi spēlējas – 2007. gadā dibinātās apvienības puišiem ir talanti un spējas. Un jā, vismaz muzikāli viņi sevi droši var saukt par “Very Cool People”.

26th of March 2009 by www.easyget.lv